Karaļa (Ķeveles) avoti

Mani tā kā interesē dažādas lietas dabā, kas nav vienkārši izskaidrojamas. Varam saukt to par mistiku vai kā tamlīdzīgi. Tāpat interesē visas tās lietas par cilvēka dzīvi saskaņā ar dabu. Reliģijas, filozofijas, ezotērika – tas viss liekas interesanti. Ne tā, ka izlasu konkrētu grāmatu, un tad uzreiz no tās secinu, kā ir pareizi, tā noteikti nē. Drīzāk lasu grāmatas, kurās katrā ir, iespējams, pausti pat pavisam atšķirīgi viedokļi, tomēr, apaudzējot savu prātu ar šādu informāciju, kaut kas pārklājas, kā rezultātā rodas savs viedoklis par kādu noteiktu tēmu.

Runājot par tā saucamo seno mistisko, ir interesanti palasīt par dažādām unikālām lietām pasaulē – Ēģiptes, Dienvidamerikas piramīdas, Stounhendža, kā tas viss ir it kā kopā ar Visumu strādājis. Nu, vienkārši, ir jebkāds viedoklis par šo tēmu interesants. Tāpēc nolēmu painteresēties, kas gan tepat Latvijā ir tāds par šo tēmu. Šiem pētnieciskajiem nolūkiem ieguvu dažas grāmatas par tā sauktajām svētvietām.

Pirmkārt, sāksim ar to, kas man nepatika. Es saprotu, autoriem Latvijas vietas liekas ārkārtīgi spēcīgas, nozīmīgas un tamlīdzīgi. Bet kāpēc vajag noniecināt visu pārējo pasauli? Pasludināt Pokaiņus par pašu svarīgāko vietu uz zemes, pie tam, neminot ārkārtīgi pārliecinošus iemeslus – tas nav priekš manis. Ir no kosmosa redzamas enerģētiskās anomālijas? Es speciāli ielādēju anomāliju karti, atradu kaut kur internetā. Ilgi sēdēju, pētīju, bet neko acīmredzamu neieraudzīju. Iespējams, nemācēju skatīties, bet tad vajadzēja grāmatā uzskatāmi un pārliecinoši ar bildēm parādīt, lai man pat doma nerastos meklēt pašam savu karti…

Latvija esot enerģētiski bagāta valsts, jo te visu vasaru ir smaržīgas puķes. Bet, atvainojiet, es biju Sicīlijā, tur maija sākumā viss bija vienos ziedos. Tur apelsīni vai mandarīni dod ražu vairākas reizes gadā. Mūsu meži esot vareni. Bet Amazones džungļiem, kamēr tur neielaiž balto cilvēku ar traktoru, arī nav nekādas vainas, ne? Tas, ko es gribu pateikt – es neapstrīdu, ka Latvija ir forša un enerģētiski bagāta zeme, taču nevajag pārspīlēt un noniecināt citus.

Toties tagad par labo. Ivara Vīka “Trejdeviņos Latvijas brīnumos” pirmais stāsts bija par Karaļa (Ķeveles) avotiem. Tas arī vienīgais, kas nonāca manā sarakstā kā vieta, kuru tiešām gribu redzēt. Stāsts ir tāds, ka tur no zemes iztek un kopā satek deviņi avoti. Protams, atkal kaut kur bija stāsts par to, ka nekur citur pasaulē tā nav, bet tas lai paliek uz tā sirdsapziņas, kurš ir visu pasauli krustu šķērsu izstaigājis. Galvenais ir tas, ka tie avoti ir deviņi (nevis septiņi, kā minēts norādītajā saitē), kas ir skaitījies laimīgs skaitlis mūsu senčiem (septiņi kā reizi esot bijis nelaimīgs), un tas, ka ūdens tiešām palīdzot. Pie tam, katra avota ūdens palīdz savā veselības jautājumā. Un, lai arī kā būtu ar to visu pasauli, vismaz tuvākajā apkārtnē vieta, kurā kopā satecētu deviņi avoti, nav atrasta, tāpēc ir vērts apskatīt un nobaudīt. Un, ja reiz tā ir tepat netālu…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *