Paša gatavota pica

PicaSenāk es pratu pagatavot picu “kā sanāks, tā sanāks”. Pareizāk sakot, nepratu. Bet tad reiz kādā laimīgā dienā manās rokās nonāca žurnāls “Klubs”, kurā bija pamācība, kā pagatavot picu mājas apstākļos. Informācijas, kuru ar to rakstu ieguvu, nebija daudz, taču ļoti svarīga. Neatceros, kas tik tur viss vēl bija rakstīts, taču vienīgais, ko atceros, un pats svarīgākais tajā rakstā bija – sieru liekam apakšā!

Tieši tā. Visu laiku nez kāpēc bija sajūta, ka sieru ir jāliek picas virspusē, bet tad nesanāk pica, sanāk kaut kāda siermaize.

Un tālāk būs īss atstāsts, kā pagatavot labu picu. Nu, tik labu, ka man pašam patīk, pie tam arī citi ir ēduši un slavējuši. Tā ka – kaut kas tur ir!

Gatavojam mīklu. Ņemam trīs ar pusi krūzes (jā, man ir mērtrauks ar šādu mērvienību, tā ka to es arī izmantoju) miltus. Es ņemu baltos, smalkos. Ieberu miltos divas ēdamkarote sauso raugu, apmēram tējkaroti sāli, samaisu. Ņemu vienu krūzi silta ūdens (laižam no krāna, ūdenim jābūt tik siltam, ka roka tajā labi jūtas; ja ūdens būs par karstu, raugs nomirs un mīkla nerūgs), leju klāt miltiem, samaisu. Pieleju vienu ceturtdaļkrūzi olīveļļas. Mīcu, kamēr nelīp pie rokām un paliek elastīga. Tad bļodā iekšā, pārtikas plēvi pa virsu (var jau, protams, arī dvieli, bet tad noteikti apkaltīs, gaiss tiks klāt) un vannasistabā stūrī uz siltās grīdas, lai stundu stāv. Pēc stundas izņemu un vēlreiz samīcu. Lieku atpakaļ vēl uz kādu pusstundu. Tiem laika intervāliem nav jābūt precīziem. Nekas mīklai nenotiks arī, ja divas stundas stāvēs.

Gatavojam picas pamatni. Šis ir tas brīdis, kurā virtuozie itāļu pavāri rāda trikus un mētā picas pa gaisu. No augstāk minētās mīklas sanāks divas picas, tāpēc mīklu sadalām uz pusēm, otru pusi atstājam zem pārtikas plēves, lai gaida savu kārtu. No mīklas uztaisām bumbu un izrullējam to. Bet apļa formā, jo pica ir apaļa. Ja būs taisnstūra formā, tad smadzenes saņems nepareizu signālu, pica tik labi negaršos.

Un te ir tā virtuozu izrādīšanās daļa. Es vēl neesmu virtuozs, tā ka es daru tā vienkāršāk. Mētāju to griežot tikai vertikālā virzienā. Bet pamētāt vajadzētu, jo ar centrbēdzes spēku pica paliek apaļāka un plānāka. Nav ar to mētāšanu tik traki, pēc pāris gadiem varēšu taisīt picu ballīti un rādīt viesiem trikus.

Gatavojam picu. Un te noslēdzošā daļa. Krāsni uz apmēram 220 grādiem, “picas režīmā”, t.i. tā, lai vējš krāsnī pūš. Ja nebūs vēja, parastajā cepeškrāsnī neizcepsies labi. Nezinu, kāpēc, varbūt bez vēja siltuma nepietiek…

Uz pamatnes sākumā liekam tomātu mērci, tad sieru (es lieku Bauskas 50%, nekādā gadījumā nedrīkst tos liesos, jo tie slikti kūst) un tad visu pārējo. Kas ir viss pārējais, tas droši vien nav jāstāsta, jo ir pilns internets ar receptēm. Bet arī te ir viena viltība – vieglākās sastāvdaļas apakšā, smagākās augšā. Piemēram, ja gatavojat picu ar salami un tomātiem, desai ir jābūt zem tomātiem. Savādāk sarullēsies, pacelsies, skata nebūs nekāda.

Tad krāsnī iekšā, 10-15 minūtes un ir gatavs. Pa virsu kaltētu vai svaigu baziliku un buon appetito!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *