Vietas sajūta

Tā stāsta, ka cilvēkam visu var atņemt, bet atmiņas gan nevar. Attiecībā uz ceļojumiem to parasti saka par fotogrāfijām – pārlapojot fotoalbūmus pēc pāris gadiem, varat atcerēties, ko redzējāt, ko satikāt, kas notika.

Man ir savādāk. Tā kā es fotografēšanu esmu mēģinājis realizēt arī no cita punkta, ne tikai point-and-shoot, es, aplūkojot fotogrāfijas, vairāk skatos uz to, vai bilde ir labi sanākusi, vai kompozīcija nevarēja būt labāka, vai nevajadzēja citu gaismu pagaidīt. Bet patiesībā var jau būt, ka vienkārši vēl neesmu iemācījies radīt sajūtu ar savām fotogrāfijām.

Man sajūtas par vietām, kurās esmu bijis, atgriežas ar citām, nevis redzes sajūtām. Galvenokārt ar dzērieniem, ēdieniem.

Patiesībā tas pat ir vēl komplicētāk. Piemēram, portvīns man vienmēr ir licies bezjēdzīgi stiprs vīns bez kāda stiprināšanas pamatojuma (galu galā, tagad ir pieejamas modernākas uzglabāšanas metodes par spirta piejaukšanu). Bet, ja vēl to varētu saprast, turku raki vispār ir neizprotams brūvējums tieši garšas ziņā.

Toties, kad es biju Porto, portvīns pēkšņi ieguva pavisam citu garšu. Es pieņemu, ka tas arī kaut kādā ziņā ir saistīts – uz vietas tiek radīts dzēriens, kas rada labas izjūtas tieši tajā vietā. Gaiss visās zemēs jau arī nav vienāds, tā ka katrā vietā garšas kārpiņas ietekmējas savādāk.

Bet interesantākais patiesībā sākas pēc tam. Nopērkot tepat mūsu pašu veikalā kādu importētu port, pie pirmās glāzes atmiņā ataust Douro upe, tilti pār to, portvīna pagrabi tās krastā, kā arī vienīgais atvērtais restorāns, kuru atradām pēc ilgas meklēšanas, jo toreiz nebija tūrisma sezona. Ķīniešu restorāns, jo ne-sezonā vietējie, liekas, ka nemīl strādāt.

Tāpat, nopērkot raki par akcijas cenu (nu, par pilnu cenu nemaz nevelk uz kaut ko tādu…) uzreiz atmiņā ataust Stambula. Ne tā ar Sofijas katedrāli, Zilo mošeju un nebeidzamo zelta, garšvielu un parastu lupatu tirgu, bet tā, kur aizbraucām vairāk privātā kārtā paskatīties, kā vietējie atpūšas. Tā tagad – katru reizi, kad sajaucu raki ar ūdeni un iegūstu dīvaini duļķainu anīsa šķidrumu, uzreiz atceros pilnu krogu ar turkiem, kas dzied dzīvās mūzikas pavadījumā, un jēra smadzenes. Jā, tas nebija pats neaizmirstamākais gastronomiskais baudījums, taču tas ir tas, kas man atgādina tās reizes sajūtas.

Bet, diemžēl, jāsaka, ka tas pāriet. Nu jau sāk likties, ka, lai atkal sajustu Douro upes ieleju, nāksies atkal atgriezties…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *