Krīze? Finanšu okupācija? Paliekam reāli…

Cigāru rūpnīcaVakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. zebra at 18:28

    paldies par uzrakstīto par Dominkānu un Haiti, tas cik saprotu, ir tikai ievads
    lūdzu uzrakstīt arī interesantāko, virsrakstā minēto šķiet raksta pamatdaļu

  2. Armands Brants Author at 18:36

    Tas bija salīdzinājums mūsu (šausmīgajai) un viņu situācijai. Nekas par šo tēmu tālāk nebūs.

  3. Pingback: Ar šķīvi pa pasauli: #58. Dominikānas Republika | Brīvdienu atpūta

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>