Kaut kas… par politiku

The New York TimesVispār man avīzes patīk lasīt, bet pie nosacījuma, ka tur ir publicēts kas vērtīgs. Diemžēl, jau vairākus gadus (piecus noteikti) es nevienu latviešu valodā izdotu avīzi par vērtīgu nosaukt nevaru. Bet, patiesībā, ja tā padomāju, es tagad nevaru nosaukt arī nevienu ārzemju avīzi, par kuru es varētu teikt, jā – tā mani aizrauj visa no A līdz Z. Toties es varu droši teikt, ka konkrēti autori mani aizrauj tā, ap 90% viņu rakstu es izlasu no sākuma līdz beigām ar neatslābstošu uzmanību.

Viens no tādiem ir Thomas L. Friedman, kurš publicējas New York Times. Viņš ir sarakstījis latviski nesen iztulkoto, bet angliski jau sen pieejamo grāmatu The World Is Flat. Tā man pirms laba laika acis uz pasaules izmēru, dažādību un globalizāciju pavēra plašāk un skaidrāk. Kopš tā laika cenšos sekot līdzi viņa rakstu darbiem un neesmu to nožēlojis.

Viņš raksta savas domas ne tikai par tādām globālām lietām kā Irāka vai Ķīnas un Indijas ekonomika, bet arī par tādām, it kā man mazāk interesantām lietām kā ASV iekšpolitikas lietas. Bet tas tikai sākotnēji liekas neinteresanti, jo var redzēt, ka patiesībā viņu problēmas ir tādas pašas kā mums, tikai izmērā lielākas. Es pirms laba laika teicu, ka labi ir dzīvot Itālijā – korupcija ir arī mums, toties Itālijā klimats ir patīkamāks. Tāpat pēc Maika Mūra grāmatām iezīmējas bilde, ka lobijs un maksāšana par lēmumiem un uzņēmumiem vajadzīgas politikas īstenošanu ASV notiek tādos apmēros, ka mums elpa no tādām summām aizraujas. Bet, protams, valsts izmēri jau arī ir citi…

Tāpat pēdējais raksts An X-Ray Of Disfunction būtu pamācošs arī mūsu sabiedrībai. Viens citāts – politicians who only know how to read polls, never change them (politiķi, kuri prot lasīt sabiedriskās domas aptaujas, nespēj tās izmainīt). Un te nav runa par aptaujas rezultātu pirkšanu, ko noteikti kāds samaitāts prāts iedomājas, bet gan par to, ka gudri politiskie spēki, ja viņiem ir plāns, varētu rīkoties pretēji sabiedriskai domai, pierādīt to, ka tas ir pareizais ceļš, un beigās saņemt atbalstu. Piemēram, manuprāt (bet es pieļauju, ka es varu arī kļūdīties), nevajadzētu ārkārtīgi nopietni ņemt vērā vēlētāju domas par to, kam vajadzētu veidot valdības koalīciju. Tas, ka koalīcijas sastāvs ir svarīgs, tas ir smadzeņu skalošanas rezultāts (palasiet A.Ozoliņu, kuram visur rēgojas Maskavas roka, Rietumu kursa beigas un citas tamlīdzīgas šausmas). Patiesībā, galvenais ir rezultāts (ekonomiskais u.tml.), kas tiks sasniegts. Tas, kurš to sasniegs, tas būs uzvarētājs nākamreiz. Bet, ja kļūdīsies, sodu saņems neatkarīgi no tā, cik smukā koalīcijā būs darbojies.

Bet te ir tā problēma, ka baidās. Baidās no tā, ko padomās. Ka tik šodien neizdarām kaut ko pretēji sabiedriskai domai, tad rīt komentētāji sarīdīs visus pret mums. Bet vajadzētu būt tā – jūs mūs ievēlējāt, paldies par to; mēs tagad pastrādāsim, satiksimies pēc mēneša, paskatīsimies, kas ir paveikts, izskaidrosim savu plānu. Tāpēc jau parlamentu ievēl uz četriem gadiem, lai viņam nav jāraustās, ka viņus parīt visus patrieks ratā tāpēc, ka atļāvās ne uz to pusi paskatīties.

Nu, tas tā. Es te par politiku vispār nerakstu, arī šoreiz tāda plāna nebija, vienkārši vēlējos ieteikt Frīdmana rakstus palasīt.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *