Ar šķīvi pa pasauli: #1. Afganistāna

Ghabali PoloKā solīts, sākam jaunu projektu “Ar šķīvi pa pasauli”, kura laikā centīsimies nobaudīt ēdienus no visas pasaules. Šonedēļ kā pirmā būs Afganistāna.

Ko mēs zinām par šo zemi? Ja pievēršamies tikai ziņām, tad to, ka tur notiek cīņa par demokrātiju, kurā piedalās labie puiši (pazīstami kā mūsējie), kas cīnās pret sliktajiem puišiem, kas plašāk ir pazīstami kā talibani. Respektīvi, ja mums būtu vēlme izbaudīt kādas zemes virtuvi autentiskā vidē, Afganistāna, droši vien, būtu saraksta apakšdaļā. Nav tā nekāda tūrisma lielvalsts…

Tomēr, ja kādam ir vēlme uzzināt kaut ko vairāk par Afganistānu, iesaku palasīt Khaled Hosseini darbus – The Kite Runner un A Thousand Splendid Suns. Ir jau arī latviski Pūķa ķērājs pieejams, bet otra grāmata gan, liekas, vēl tikai oriģinālvalodā.

Jebkurā gadījumā, ne jau par Afganistānas sarežģīto vēsturi būs mūsu stāsts. Stāsts būs par Ghabali Polo, kuru, lūdzu, neprasiet man iztulkot vai pārveidot latviski. Es meklēju kādu pavisam tipiskāko afgāņu ēdienu, līdz dažos internetos uzdūros tekstam, ka šis te ir ēdiens, kuru afgāņi gatavojot pašiem labākajiem viesiem. Nu, tas, kas vajadzīgs! Vienīgā problēma bija tā, ka uzreiz recepte nebija atrodama. Gandrīz jau sabijos, ka ar pirmiem kucēniem sanāks kā parasti, bet tomēr atradās. Šeit recepte angļu valodā, bet par pagatavošanas gaitu, protams, sīkāk izstāstīšu pats.

Sagatavošanās. Principā, nekas sarežģīts. Divas krūzes rīsu. Vai nu brūnie rīsi, vai arī esot jāpievieno brūnā pārtikas krāsviela. Ja godīgi, es neesmu pārliecināts, ka seno afgāņu virtuvē blakus garšvielām parasta lieta bija brūnā krāsa, tāpēc krāsošanu uzreiz atmetam, skajā nopirku mežonīgos rīsus, kuri tāpat, bez visas krāsošanas bija gana brūni.

Nākamais receptē – jēra gaļa, vai jebkura gaļa. Tas, kurš rakstīja “jebkura gaļa”, droši vien bija labs jokdaris, jo, ja afgānis paņemtu jebkuru cūkgaļu, droši vien tas viņam gana slikti beigtos. Tā kā veikalā jēra gaļa bija pieejama tikai no Jaunzēlandes (bet līdz Jaunzēlandei mums vēl ir jātiek), paņēmu jebkuru gaļu, respektīvi, liellopa mīkstumu. Puskilogramu.

Pārējam visam vajadzētu mājās būt. Viens sīpols, viens burkāns un puskrūze rozīnes.

Bet, lai viss nebūtu tik vienkārši, vajadzētu uzcept maizi. Afgāņu maizi, precīzāk. Ja nu kāds uz iepriekšējā linka uzklikšķināja, es nevaru iedomāties, kādas burvestības ir jāveic, lai pēc tās receptes iegūtu to, kas ir tajā bildē. Bet, vienalga, mēģinām.

Ņemam 2 krūzes miltus (tas 4 maizēm), pieberam klāt pusēdamkaroti sāli. Sajaucam ceturtdaļu krūzes ūdens ar trīsarpus gramiem sausā rauga un pusēdamkaroti cukura. Tā kā es neesmu nekāds faķīrs, trīsarpus gramus rauga aizvietojam ar vienu tējkaroti. Ir sajūta, ka tas ir pareizi. To maisījumu atstājam uz 10 minūtēm, lai sēnes sāk augt.

Tad pagatavojam mīklu. Pielejam rauga maisījumu, pielejam vienu astotdaļkrūzi kukurūzas eļļas. Es pielēju olīveļļu (jo, loģiski, pagaidām man mājās nav kukurūzas eļļas), bet tas nebija labi darīts. Tās smarža bija pēc tam maizē jūtama, un mazliet par daudz…. Kukurūzas eļļu vispār var dabūt te kaut kur tuvumā?

Tad jaucam klāt miltiem ūdeni (kopsummā 750ml), kamēr mīkla ir mīcāma. Tad mīcām apmēram piecas minūtes, tad liekam kaut kur siltumā, lai rūgst. Godīgi atzīšos, ka es ūdeni par daudz piešāvu, jo sapinos tur dalot visu ar divi, jo oriģinālajā receptē sasniedzamais rezultāts bija 8 maizes. Nākamreiz labāk sagatavošos, iesaistot papīra pierakstus, lai oriģinālā recepte nejauc galvu pēc tam, kad esmu izlēmis, kāds ir sasniedzamais gala daudzums.

Kamēr mīkla rūgst (domāsim labas domas, lai rūgst, jo tas raugs jau vienreiz mani picas mīklas gatavošanas reizē pievīla!), pievērsīsimies gaļai.

Pirms tam iemērcam rīsus (2 krūzes) ūdenī (4 krūzes). Ūdenim pieliekam sāli. Sagriežam gaļu. Es griezu tādos gabalos, kas bija kaut kas starp gulašu un strogonovu (kādreiz veikalos bija tādi divi sagriezta liellopa pārdošanas veidi). Pannā (ar eļļu) sacepam sīpolus, tā lai tie ir caurspīdīgi, bet nav brūni. Liekam klāt gaļu. Liekam klāt sāli un piparus, uzlejam krūzi ūdens, uzliekam vāku, nogriežam siltumu līdz vidējam un atstājam procesēties uz vismaz stundu. Bet – stunda – tas ir atkarīgs no dzīvnieka vecuma. Procesējiet, kamēr mīksta.

Tad, kad gaļa gatava, nolejiet šķidrumu atsevišķi, gaļu nolieciet malā. Šķidrumu ārā nemetiet, vēl noderēs.

Pannā atkal lejiet eļļu, iemetiet sarīvētu burkānu. Cepiet, kamēr mīksts. Pievienojiet puskrūzi nomazgātas rozīnes, cepiet, kamēr tās mīkstas. Un nolieciet malā.

Maize. Cerams, ka mīkla ir uzrūgusi. Man, nu, tā, teiksim, mazliet uzrūga. Es to raugu izmetu, lai nākamreiz neizdomā iejaukties. Sadalām mīklu 4 daļās, sarullējam elipses formā (20cm garumā, 5cm platumā), uztaisām svītras (kaut kā škērsām, nu, tā kā maizei to parasti dara). Nosmērējam ar olas dzeltenuma un vienas ēdamkarotes ūdens maisījumu, liekam krāsnī uz 175 grādiem, atstājam uz gandrīz pusstundu. Pirms tam opcionāli apberiet ar melnajām ķimenēm (black cummin), ja jums tādas ir. Man šķiet, ka latviešu parastās ķimenes nav black cummin, bet te nederēs arī romiešu ķimenes, tā ka šo soli es izlaidu.

Rīsus nomazgājiet. Rīsus, patiesībā, vienmēr vajag mazgāt, tad tie nelips kopā, ēdiens būs patīkamāks. Vāriet, lai gandrīz pavisam mīksti (patiesībā, gaumes lieta, kā jums labāk garšo). Tālāk atpakaļ pie pannas. Uz pannas eļļu, sajauciet ar mazliet ūdeni. Pievienojiet pusi no rīsiem. Tad uzlejiet daļu no gaļas buljona (šķidruma, kuru nolējāt), samaisiet, tad pievienojiet gaļu. Tad pievienojiet pārējos rīsus, tad uzlejiet atlikušo buljonu, samaisiet un tad pa virsu burkānu un rozīņu maisījumu. Uzlieciet vāku un mazliet pasautējiet. Un tad ir gatavs. Kāpēc tā maisīšana ir tik sarežģīta, nejautājiet.

Rezultāts. Maize – viena no četrām izdevās (vidū piepūtās, garšoja arī plusmīnus OK), pārējās ne pārāk. Mīkla bija par smagu. Olīveļļa kukurūzas eļļas vietā bija slikts lēmums.

Pamatēdiens – izdevās lielisks! Ir vērts pierakstīt un kaut kad atkārtot.

Nākamā reize

Nākamā valsts sarakstā ir tāda Akrotiri, bet ir pieņemts lēmums to izlaist. Kāpēc? Tāpēc, ka karogs tai ir tāds pats kā Lielbritānijai, bet pati “valsts” atrodas kaut kur Kipras dienvidos, tā sastāv no Royal Air Force lidlauka un sālsezera. Es esmu gatavs saderēt, ka viņi ēd vai nu tipa makdonaldā, vai arī brauc ārpus savas “valsts” robežām kaut kur dziļāk Kiprā. Bet Kipras laiks pienāks…

Tāpēc nākamā reize pēc apmēram nedēļas būs ar kādu no Albānijas receptēm.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 7 comments for this article
  1. Signis at 16:49

    Taisni vai kārojas arī izveikt šādu piedzīvojumu un atrast ko vislapbrātāk ēd vai viesiem dod ēst akrotiriāņi.

  2. Andris Secis at 18:23

    man ir neliela ideja, vai veel jevar to kaa nelielu video uznemt, pasu, maisisanas procesu un grieshanas, riivesanas….

  3. Armands Brants Author at 22:33

    Signi, zinot parasto britu ēdienkarti dienvidu salās, es domāju, ka viņu nacionālais ēdiens varētu būt fish & chips.

    Andri, es esmu redzējis ļoti daudz sliktus online ēst taisīšanas video. Un mana līdzšinējā pieredze ar video neliek domāt, ka es nebūtu viens no tieši tādiem gadījumiem. Palikšu pie rakstīšanas.

  4. Signis at 11:13

    Tava ideja ir kaut kur aizgūta, vai arī ja sarakstīšu grāmatu par šādu lietu, būs pateicība jāraksta Armandam Brantam?

  5. Armands Brants Author at 11:43

    Var gadīties, ka kāds pirms manis to ir realizējis, bet es par to nezinu. Ideja pašam radās.

  6. vin. at 10:54

    kukurūzas eļļas vietā izklausas, ka varētu ņemt, piemēram, negrauzdēta sezama eļļu vai saulespuķu eļļu, vai arī valriekstu eļļu. tās tā∂as maigākas un neuzbāzīgākas.
    olīveļļa ir specifiska šīm gadījumam, jā.

  7. Pingback: Kulinārijas blogi novembrī*

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.