Ar šķīvi pa pasauli: #5. Andora

Tomātos sautēta teļa gaļaŠonedēļ bija stipri vienkāršāk. Andora ir maza valstiņa ar apmēram 85 tūkstošiem iedzīvotāju kalnos starp Spāniju un Franciju. Starp Spāniju un Franciju tā ir tā vieta, kur dzīvo katalāņi (kataloņi, katalonieši), tāpēc arī Andoras virtuve ir no viņiem ļoti stipri ietekmēta. Diezgan ātri internetā atradu sarakstu ar Andoras tipiskākajiem ēdieniem, no kuriem izvēlējos tomātos sautētu teļa gaļu. Patiesībā es sākumā izvēlējos truša gaļu, bet, tā kā es laicīgi neatradu nevienu zemnieku, kas man to zvēru pārdotu par pieņemamu cenu, bet Hartvika (ir tāds labs veikaliņš pie Gaisa tilta, saucas “Desu fabrika”) prasītie 11 lati kilogramā likās diezgan pārspīlēti, izlēmu trusi gatavot kādas citas zemes gaumē, kad būšu atradis to pareizo piedāvājumu. Bet ir internetā labāki piedāvājumi – pa taisno no zemniekiem pat par 3,50 var atrast.

Bet nav jau tā, ka es uz savu galvu vienkārši nomainīju trusi pret teļu. Es patiešām atradu recepti “tomātos sautēta teļa gaļa”, bet recepte bija stipri līdzīga truša receptei. Ja vēl to izlasīja līdz galam, tad bija rakstīts apmēram tā, ka “teļu sautē, līdz kamēr trusis mīksts”. Pārliecinieties paši!

Šonedēļ pie manis brauca viesi – gandrīz visa plašā ģimene, tāpēc gatavoju lielākos apjomos. Teļa gaļu apmēram 2kg apcepu sautējamā katlā olīveļļā, kamēr brūna. Tad gaļu izcēlu no katla (buljonu atstājot) un noliku malā. Buljonam pievienoju smalki sakapātas sešas ķiploka daiviņas, apmēram 800g sakapātus tomātus (tos konservētos, savā sulā, bez mizas – kā jau teicu – ir ziema, un tie, kas veikalā tiek pārdoti kā tomāti, tikai izskatās pēc tādiem), divus lielus šķēlēs sagrieztus sīpolus. Piecas minūtes pavāru (es pieņemu, ka tas nesaucas “vārīt”, bet man, ar samērā mazu gastronomisku vārdu krājumu, tieši tā tas izskatījās), tad lieku klāt sauju svaiga timiāna un tējkaroti kaltēta oregano (latviski pazīstams kā raudene) un vienu lauru lapu. Tad pievienoju apmēram 350ml baltvīna, sagaidu, kamēr vārās, tad pievienoju gaļu, pievienoju sāli un piparus, uzlieku vāku un atstāju sautēties.

Jā, starp citu, nākamām reizēm jāatceras, ka, kad plānoju ēdienreizi, laicīgi ir jāpadomā arī par piedevām, vai, kā to sauc angliski – “side dish”. Savādāk sanāks tā kā man šodien – par piedevu nepieciešamību atcerējos tikai no paša rīta, braucot uz meitas bērnudārza pasākumu. Nācās caur telefonu meklēt, kas būtu piemērotākais. Atradu, ka kaut kādi tūristi bija minējuši, ka ēduši kartupeļus ar ķiplokiem un sēnēm. Protams, ka tūristiem restorānā neviens recepti neizsniedza, tāpēc to nācās izdomāt pašam. Te nu ir tas, kas man sanāca. Ļoti vienkārši. Sagriežam smalki kartupeļus un sēnes. Sakapājam ķiplokus. Proporcija tāda, kādu vēlaties. Es uz 10 kartupeļiem ņēmu 5 ķiploka daiviņas un 8 šampinjonu galviņas. Cepu kartupeļus, apmēram procesa vidū pievienoju ķiplokus un vairāk uz beigām pievienoju sēnes.

Kamēr darbojos ar kartupeļiem (mizošana, griešana, cepšana), paiet apmēram pusotra stunda, kuras laikā teļam vajadzētu būt gatavam. Var arī mazliet ilgāk. Nu, tas jūsu pašu ziņā, cik mīkstu vēlaties.

Rezultāts bija izdevies. Gaļā bija jūtama patīkama garšvielu buķete, bet kartupeļi piedevās bija labs papildinājums ēdienam.

Nākamnedēļ Angola. Nākamnedēļ ir arī Ziemassvētki, tāpēc Angolas ēdienu ir jāsameklē ātri un jārealizē jau nedēļas sākumā, jo Ziemassvētku dienās noteikti nebūs laika domāt, meklēt, analizēt un, galu galā, iekļaut ēdienkartē, lai tas tā dabiski iekļaujas starp visu to, kas parasti ir Ziemassvētkos. Tātad, publicēju šo un metos iekšā internetos meklēt, kas mums labs varētu sanākt.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *