Ar šķīvi pa pasauli: #8. Antigva un Barbuda

PiparkatlsDivas salas Karību reģionā – Antigva (antīkā, senā) un Barbuda (bārdainā). Kamdēļ tādi nosaukumi, nav ne jausmas, arī literatūrā neko neatradu. Valsts platība 440 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits – apmēram 87 tūkstoši.

Šoreiz ēdiena izvēle bija ātra un nesāpīga. Jau nedēļas sākumā atradu, ko es vēlos pagatavot, un uzreiz bija sajūta, ka tas būs kas lielisks. Angliski pepperpot, latviski nosauksim to par piparkatlu un līdz ar šo es piesaku sevi jaunvārdu izgudrotāju kompānijā (Rainis, Endzelīns un “latviešu valodas ekspertu komisija”), jo šādu vārdu pat Google neatrod, kur tad nu vēl visi Dainu skapji un citi latviešu literārās valodas avoti.

Bet arī te bez izaicinājumiem neiztikt. Vajag cūkas kāju. Un nav tā, ka cūkas kājas pārdodas jebkurā veikalā. Es jau sāku apdomāt, kas būtu vislabākā alternatīva šai sastāvdaļai, bet tā arī nekas nenāca prātā. Beigās padevos liktenim un uzreiz ar pirmo reizi Biķernieku ielas Sky dabūju smuku cūkas kāju. Un nobrīnījos par viņas cenu. Kaut kas mazliet pāri latam kilogramā, bet, ja labi pagatavo, tad tas ir tāds ekskluzīvs ēdiens! Nenovērtēts, tāpat kā daudzi citi – reņģes, dažādi subprodukti…

Nu, ja, bet tagad atpakaļ pie piparkatla receptes. Katlā iemetam cūkas kāju un vistu. Receptē bija teikts, ka vajag divas vistas, bet man ģimene nav tik liela, lai ko tādu pieveiktu, tāpēc katlā cūkas kājai piebiedrojās trīs vistas šķiņķi un četras kājas. To visu aplejam ar ūdeni, tā, lai visu nosedz, pieberam sāli, un uzvārām. Nosmeļam putas. Vārām stundu.

Pēc stundas pieliekam klāt vienu lielu sakapātu sīpolu, divus čili piparus, kas attīrīti no sēklām un sagriezti samērā lielos gabalos, pusi kanēļa mizas (par etalonu, lai aprēķinātu, kas ir “puse”, ņemam to, kas lielveikalos pārdodas), četras krustnagliņas, buntīti svaiga timiāna un cūkgaļas mīkstumu, kas sagriezts kumosa lieluma gabalos. Turpinām vārīt vēl stundu. Starp citu, čili piparus patiešām lieciet divus, nav iemesla baidīties, ka būs par asu. Pēc stundas vārīšanās no asuma vairs nav ne vēsts, viss ir lieliski sadalījies un iesūcies gaļā.

Pēc tam noņemam no uguns un piejaucam klāt ēdamkaroti sarkanvīna etiķi. Gatavs! Mēs ēdām ar rīsiem, bet tas nav oriģināli. Oriģināli būtu ēst ar viņu nacionālajām piedevām fundžī, bet tur bija problēma ar sastāvdaļām, kā arī vēl tas, ka gaļas bija tik daudz, ka negribējās izniekot ēdienu, kuru pagatavošanā ir ielikta īpaša centība.

Cik paskatījos dažādos internetos, piparkatls ir kaut kas līdzīgs kā īru sautējums – sastāvdaļas var būt dažādas. Bet ir viena galvenā – čili pipari. Bez tiem nebūs nekāds piparkatls, bet parasts gaļas katls.

Bet nākamnedēļ būs Argentīna. Es vēl nezinu, vai būs steiks, bet es noteikti zinu, ka būs liellopa fileja. Ir tikai dažas valstis, par kurām man jau sen ir savi stereotipi, kas ir šīs virtuves pārstāvji. Un Argentīna ir viena no tām. Argentīna = liellops virtuvē. Ja nepasniedz liellopu, tā nav nekāda Argentīna. Un pie vakariņām uzliksim kaut ko no Argentīnas tango kolekcijas. Nevaru sagaidīt!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *