Ar šķīvi pa pasauli: #12. Austrālija

australijaKādreiz jaunībā bija tāds teiciens – alus nebija, nopirkām senču. Tā arī tagad – ķengurs nebija, nopirku jēru. Bet, patiesībā, tā jau vis nebija. Ja vēl nedēļas sākumā domāju, ka, nu, vajag vai nu ķenguru, vai krokodilu, vai vismaz strausu, bet, ja nu visi striķi trūkst, tad vismaz strausa olu (omlete divpadsmit cilvēkiem!), tad uz nedēļas beigām, apgūstot Austrālijas kulināro literatūru internetā, sapratu, ka, jā – tradicionālo Austrālijas zvēru, bagātinātu ar Austrālijas garšvielām ēšana tagad nāk modē (ir pat savs nosaukums – Bush Tucker), bet tomēr tradicionālais ēdiens ir tradicionālais ēdiens. Un punktu pielika šī lapa, kura teica, ka Austrālijas nacionālais ēdiens ir jēra cepetis.

Bet sākumā – ar ko man asociējas Austrālija. Protams, pirmkārt, ar to, ka tur dzīvoja ļaunais bandīts Airtons. Tas, kurš sākumā izlikās par labo, bet beigās bija jāmūk no viņa uz Jaunzēlandi, kur visus gandrīz apēda kanibāli. Jā, “Kapteiņa Granta bērni”, bez šaubām. Austrālija – zeme, kur čum un mudž no no visādiem katordzniekiem, kuri beigu beigās izauga par normālu Rietumu sabiedrību. Viņiem kaut kad sen bija viens komēdijseriāls, kur vienā sērijā bija sižets, kurā draugi vakara pasēdēšanā lielījās, kura senčos ir bijuši niknāki bandīti.

Tas par seniem laikiem. Tuvāk mūsdienām ir Dandijs Krokodils, Midnight Oil dziesma Beds Are Burning ar Ayers Rock videoklipā, kas pats par sevi ir atsevišķs Austrālijas simbols arī bez visiem videoklipiem, kā arī Nikola Kidmena. Un vēl vīns. Man konkrēti [yellow tail]. Ne tāpēc, ka kaut kas unikāls un neaizmirstams garšas ziņā – tāpat kā visi pārējie, pēc trīs reizēm – “paldies, bija labi, tagad pievēršamies citiem”, bet tāpēc, ka bija aprakstīts labā mārketinga grāmatā. Respektīvi, stāsts īsumā. Vīns izkonkurēja nevis citus vīnus, bet vieglos kokteiļus jaunatnes vidū. Doma tāda – klasisks vīns ir sarežģīts. Tu paņem pudeli, tur viss šausmīgi sarežģīti un pēc likumiem sarakstīts, šato, kabernēsovinjon, gads kaut kāds, viss tik šausmīgi nopietni, bez maz bail pat aiztikt. Un, kad iedzer, nepaliek vienkāršāk. Upenes, avenes, strauta vējš, citrusaugļi, vēl nez kas. To visu it kā uzreiz sajust nevar, bet ir. Nopietni – raksta uz etiķetēm, ka esot! Tad nu šie, [yellow tail], izdomāja, ka darīs vienkāršāk. Būs divi vīni – sarkanais un baltais (nu, gluži kā pie manis par klasifikāciju būtu konsultējušies!). Pēc garšas vienkārši, viegli saprotami. Etiķete stilīga, nevis nopietna. Un paņēma un izkonkurēja.

Un tad pēc viņiem radās visādas biznesa modeļa kopijas. Tagad jau vairs no galvas neatceros, bet ir manītas veikalos. Toties nav dzirdēts, ka būtu veiksmes stāsts kaut tuvu dzeltenajai astei.

Šodien gan nekāds [yellow tail] vakariņās nebija. Kā jau teicu, pamēģināju, novērtēju un pievērsos citiem. Konkrēti šodien pie cepeša iederējās Rawson’s Retreat Shiraz Cabernet. Klasifikācija: sarkans, sauss, garšīgs.

Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka, ja es iztiktu tikai ar vienu pašu ēdiena aprakstu, tad sanāktu pārāk maz priekš tādas lielas zemes (pat kontinenta!) kā Austrālija. Garākais apraksts ir par to, kā es dabūju cepeša galveno sastāvdaļu – gaļu. Pārējais ir vienkārši. Tātad, gaļa.

Aizbraucu uz mc² – domās kā pēdējo iespēju dabūt ķenguru. Ķengurs, protams, nebija, bet vitrīnā bija smuki sataisīts jēra cepetis. Jau ar visām garšvielām – atliek tik šaut krāsnī un gaidīt. Nekā! Mana austrāliešu recepte bija savādāka, tāpēc tā bija gandrīz neveiksme. “Gandrīz” tāpēc, ka, uzprasījis pārdevējām, vai “vienkārši svaiga jēra gaļa bez garšvielām nav?”, dabūju atbildi, ka ir gan – pat izvēlēties varēju – plecu vai kāju. Izvēlējos plecu. No Jaunzēlandes, starp citu. Praktiski tur pat blakus. Gabals 1.4kg. Starp citu, pēc tam salīdzināju cenu ar Jaunzēlandes jēru Sky – tur gabalos sagriezts jēra mīkstums ap 15 Ls/kg, bet mans cepeša gabals ap 10 Ls/kg. Tika sagrauts mīts par to, ka mc² viss ir nepamatoti pārcenots.

Cepeša recepte šāda. Tā, kā Austrālijā leģendārā mamma gatavo. Nu, tā mamma, pie kuras viss ir garšīgāk. Nu, jūs jau zināt, nosaukums tāds.

Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 220 grādiem. Ņemam cepeša gabalu, piebāžam to pilnu ar šķēlītēs sagrieztiem ķiplokiem (3 daiviņas). Uz restēm uzklājam trešdaļu no rozmarīna iepakojuma. Iesmērējam cepeti ar olīveļļu, pārkaisām ar sāli un pipariem, liekam uz restēm, pa virsu uzliekam atlikušās divas trešdaļas rozmarīna iepakojuma. Un apkārt cepetim nomizotus, uz pusēm pārgrieztus kartupeļus, kas pārkaisīti ar sāli un pipariem. Šaujam iekšā cepeškrāsnī, cepam, kamēr gatavs. Vajadzētu būt gatavam pēc divām stundām, bet tas ir atkarīgs no cepeša izmēriem. Kad gatavs, ņemiet ārā, liekat uz šķīvja, apsedziet un ļaujat atpūsties 15 minūtes. Tikmēr aplejiet iztecējušos taukus un sulas ar sarkanvīnu, ieliekat krāsnī, lai uzvāras un pavāras – tas saucas deglazēšana. Pārlejiet gaļu un kartupeļus ar rezultātu, un pasniedziet izsalkušajiem, nepacietīgajiem gaidītājiem. Šo ēdienu tiešām ir grūti sagaidīt, jo rozmarīns kārdinoši piepilda visu māju.

Nākamnedēļ būs Austrija. Liekas, ka vienkārši? Ha! Jums varbūt, bet man nē. Mana sieva septiņus gadus ir dzīvojusi Vīnē. Es, tā teikt, varu pagatavot kalmārus Arubas gaumē, un ir maza iespēja, ka kāds pārbaudīs, lai novērtētu, cik precīzi es esmu trāpījis garšas ziņā, bet ar austriešu ēdieniem man no objektīvas kontroles neizbēgt. Bet gan jau būs labi. Ir jau arī pozitīvais aspekts – ir lieliska iespēja konsultēties, kā to izdarīt labāk!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. IlzeLA at 12:52

    Labs pastāsts un varbūt beidzot drosme līdz jērcepetim būs, pagaidām tik mazākos gabalos visādi ķibinu :) Un Kapteiņa Granta bērni un Nikola Kidmena – akurāt precīzas pirmās asociācijas arī manā galvelē. Viena paaudze laikam :) (okok, man kā meitenei arī dziedoņi ērķšķu krūmā līdzās Grantam)

  2. Armands Brants Author at 12:58

    Man pat liekas, ka cepetis ir vienkāršāks, nekā mazus gabalus cept. Ieliek krāsnī, un apmēram divas stundas brīvas. Nu, protams, ir kaut kāda pieredze jāiegūst, cik lielam gabalam cik ilgu laiku vajag, bet, nu, tas gan jau ar laiku atnāk. Un vienmēr jau var vidu neēst. 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>