Ar šķīvi pa pasauli: #13. Austrija

TafelspitzEs gandrīz pašā sākumā teicu, ka vai nu ir jāiemācās ēdienus fotografēt, jeb arī ir jābildē ar telefonu un jāizliekas, ka kvalitāte tāda arī bija domāta. Pēdējā laikā visādos feisbukos un tviteros lasīju, ka picplz serviss esot dikti labs, un ka vispār bildēt ar telefonu tagad būs baigā modes lieta, jo ar jaunajiem telefoniem un mazliet pēcapstrādes filtriem bildes sanāk labu labās. Tad, nu – varat mani tur sameklēt. Dienās, kad gatavošu, būs vairāk bilžu, ne tikai gala rezultāts. Labākais šādā fotografēšanā ir tas, ka man pirms rakstīšanas nav jāpieslēdz kameru datoram, lai iekopētu bildi, nav tā bilde pēc tam jāapstrādā. Viss ir uzreiz pieejams internetā.

Un kvalitātei, patiesībā, sevišķi tik mazā formātā, nemaz nav ne vainas.

Bet, jā – Austrija. Ja iepriekš aprakstītajās zemēs ne reizi neesmu bijis, Austriju toties es esmu apmeklējis četras reizes. Mana sieva ir praktiski no Austrijas – septiņus gadus, līdz vidusskolas beigšanai tur nodzīvojusi.

Ar ko asociējas Austrija? Lielākajai daļai, droši vien, ar Mūzikas skaņām. Man nē, es neesmu Mūzikas skaņu mērķauditorija, man Luka Besona filmas labāk patīk, bet par viņu vairāk, kad līdz burtam “F” nonāksim. Citiem, iespējams, Austrija asociējas ar kādu vīru, kuru neuzņēma Vīnes Mākslas akadēmijā, kā rezultātā viņš savu atlikušo dzīvi veltīja, lai kļūtu par ievērojamu Vācijas politiķi, bet, tā kā māksla bija viņa sirds aicinājums, kas tika viņam brutāli atņemts, viņa karjera izvērtās ļoti neglīta un beidzās gaužām nelāgi.

Bet, tā kā es pazīstu diezgan daudz austriešus, man šī zeme asociējas tieši ar cilvēkiem. Un ar valodu. Nu, runā viņi savādāk. Viņiem pat vairāki vārdi atšķiras no tradicionālās vācu valodas. Bet galvenais ir izloksne. Vāciešiem patīk uzjautrināties par austriešiem un bavāriešiem, bet man gan nav iemesla to darīt, jo es vāciski runāju daudz smieklīgāk.

Man parasti zemes, kurās esmu bijis, asociējas ar ēdieniem vai dzērieniem. Austrijas gadījumā dzēriens ir šturm (Sturm). Zinātniski es neizstāstīšu, kas tas ir, bet vienkāršā valodā – pavisam jauns vīns, kas vēl nemaz par vīnu nav izveidojies. Tiek pārdots tikai rudenī (droši vien tāpēc, ka vēlāk viņš kļūst par vīnu). Asociējas ar Austriju tāpēc, ka nekur citur es neko tādu neesmu dzēris. Ja palasa literatūru, tad ir pieejams vēl arī Vācijā, Luksemburgā, Čehijā un Slovākijā. Pārējā pasaulē, droši vien, cilvēkiem pietiek pacietība sagaidīt, kamēr vīns nogatavojas.

Otrs dzēriens ir baltvīns ar gāzētu ūdeni. Gāzētais ūdens tiek ražots tādos sifonos, kas šeit populāri bija padomju laikos. Ielej baltvīnu, piešauj klāt tik pat daudz ūdeni. Karstā pavasara dienā – tieši laikā!

Ja jānosauc kādu asociatīvu ēdienu, tad droši vien Vīnes šnicele. Gan jau, ka nav jāiepazīstina, kas tas ir. Bet gatavoju šoreiz es ne šniceli, bet ko citu – kā stāsta, Austroungārijas Imperatora Franča Jozefa iemīļotu ēdienu – Tafelspitz, jeb latviski – tāfelšpicu. Šis, tāpat kā Vīnes šnicele, tiek uzskatīts par tipisku Austrijas ēdienu.

Gatavojam šādi. Ņemam lielu liellopa gabalu – ap diviem kilogramiem – fileju, kakla karbonādi, šķiņķi – no tā, kādu gabalu paņemsiet, būs atkarīgs, cik ilgi būs jāvāra. Vēl ņemam liellopa buljona gabalus, respektīvi, lai būtu kauli ar kaulu smadzenēm. Es ņēmu divas šķēles liellopa stilba. Ņemam lielu katlu ar daudz (apmēram pieciem litriem) ūdeni. Liekam iekšā gaļu un vārām, putas nosmeļam. Ņemam divus nemizotus sīpolus, pārgriežam vidū pušu, liekam uz pannas eļļā ar dalījuma vietu uz leju, cepam, kamēr brūns. Metam katlā, pievienojam apmēram 15 melno piparu graudus, uzliekam vāku, atstājam vārīties. Ilgi. Šķiņķi droši var četras stundas vārīt.

Stundu pirms vārīšanas beigām liekam klāt ap 300g nomizotus, 3 daļās sagrieztus burkānus, nomizotu, sagrieztu selerijas sakni, vēl kaut kādas saknes, kas veikalā ir pieejamas. Varbūt gluži bietes nevajag, bet citas, es domāju, ka derēs.

Kamēr tas viss vārās, nomizojam trīs lielus ābolus, sadalām četrās daļās, izgriežam vidu un liekam vārīties ūdenī. Kad āboli mīksti, ņemam ārā, sastampājam, pievienojam vienu mazo burciņu mārrutkus (klasiskos). Ja ir pieejami svaigi mārrutki, tad burciņas vietā ņemam trīs lielas ēdamkarotes ar kaudzi sarīvētus. Samaisām un pēc garšas pievienojam sāli un svaiga citrona sulu. Šī piedeva labi pie gaļas derēs.

Un kā piedevu gaļai tradicionālus austriešu kartupeļus. Uzvārām, uz pannas izkausējam sviestu, un tur, pannā samaisām kartupeļus ar kapātām pētersīļu lapām.

Kad gaļa gatava, ņemam ārā, liekam uz liela šķīvja. Buljonu caur sietu nokāšam – to izmantojam, lai pārlietu gaļu, kā arī vēl nākamajās dienās visur, kur vien var izmantot buljonu. Kā piedevas gaļai izmantojam visu, kas pagatavots – kartupeļus, ābolu-mārrutku mērci, dārzeņus. Un beigās vēl sieva zahertorti pasniedza. Kā to pagatavot, nepateikšu, jo saldie priekš manis ir kā aiznākamais līmenis.

Man bija vesela komisija ieradusies – sievas vecāki, kas atzina, ka ēdiens ir izdevies. Tātad, ir izdevies veiksmīgi pārdzīvot to projekta daļu, kurā ir iespēja tapt pieķertam, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Nākamnedēļ atgriežamies terra incognita – Azerbaidžāna. Kaut gan, nupat iedomājos, ka laikam tomēr ir, kam pajautāt par Azerbaidžānas virtuvi…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *