Ar šķīvi pa pasauli: #14. Azerbaidžāna

PitīAzerbaidžāna man asociējas ne ar ko, tāpēc nākas lasīt internetos. Savukārt, tur var izlasīt interesantas lietas. Kā izrādās Azerbaidžānas iedzīvotāji ir bijuši pirmrindnieki vairākās lietās. Azerbaidžāna 1918.gadā bija pirmā sekulārā demokrātiskā republika musulmaņu pasaulē. Un arī pirmā valsts musulmaņu pasaulē, kurā sievietēm tika dotas tiesības vēlēt. Un ne tikai musulmaņu pasaulē – šādas tiesības azeru sievietes ieguva vēl pirms sievietēm ASV un Apvienotajā Karalistē!

Par ēdieniem bija doma, ka vajadzētu uzjautāt draugam, kurš ir bijis Azerbaidžānā, kas pie viņiem tāds ļoti tipisks tiek ēsts, bet tad es atradu pitī zupas recepti, kuru man ļoti sagribējās īstenot. Lai nebūtu tā, ka man nosauktu piecus citus ēdienus, bet ne šo, kas radītu diskomfortu, jo ļoti gribējās tieši pitī, pajautāšanas plānu atcēlu.

Pitī zupas gatavošanas specifika ir tāda, ka tā tiek gatavota podiņos krāsnī. Tas arī izvērtās par galveno izaicinājumu. Ja es būtu ļoti (ļoti, ne šonedēļ!) laicīgi sapratis, ka man vajadzēs podiņus, kurus likt krāsnī, gan jau ka es varēt pasūtīt tieši tik lielus un tieši tik smukus, cik es vēlos. Bet tā nācās piektdienas dienā apskatīt Rīgas veikalu piedāvājumu.

Pirmā vieta, kur biju, bija Latvijas Keramikas mājas lapa. Noskaidroju, ka viņiem ir tādi podi, bet veikali ir apmēram trīs vietās. Jā, un vēl arī RIMI veikalos pārdodot. Sākumā biju “Alfā”. Izložņāju visas malas pie traukiem, neko neatradu. Tikai kaut kādas māla krūzītes ar uzrakstu “Rīga” un tamlīdzīgi.

Tad braucu uz norādīto adresi Čaka ielā. Galvenais ieguvums no šī brauciena bija atklājums, ka uz Artilērijas ielas starp Čaka un Barona ielām auto drīkst nolikt bez maksas. Man tur netālu dažreiz ir dažas aktivitātes, tāpēc šo lietu ir jāatceras. Citu ieguvumu nebija, jo norādītajā adresē bija tikai kaut kāda šūšanas darbnīca.

Nākamā vieta Turgeņeva ielā “pie Centrāltirgus”. Patiesībā iekšā tajā rūpniecības preču tirgū, kur pēdējo reizi es laikam kaut kādā 12.klasē biju. Interesanta vieta īstenībā. Var visādus krāmus nopirkt. Ja man kādā gatavošanas reizē vajadzēs lielo ugunskura katlu, zināšu, kur tādu dabūt. Atradu arī keramikas veikalu. Podiņi bija visādi – zili, zaļi, ar uzrakstu “medus”, “sāls”. Varot likt krāsnī. Bet kaut kā nepavilkos uz iespēju gatavot zupu podā ar uzrakstu “medus”. Aizgāju uz Centrāltirgu līdz “modulim numur kaut kādam (aiz puķu rindas)”. Modulis bija tukšs. Blakus kaut kāds pudeļu pieņemšanas punkts citā modulī strādāja. Bet citā modulī tante pārdeva dažādus māla izstrādājumus. Tai skaitā podiņus ar vākiem. Un kaķu sejām.

Tajā brīdī man sāka piezagties izmisums. Sapratu, ka tagad vajadzēs braukt pa visiem lielveikaliem un meklēt. Un ir liela iespēja, ka neatradīšu.

Sāku ar “Galeriju Rīga”. Uzbraucu gandrīz līdz pašai augšai, kad sapratu, ka te nebūs. Bet tur ir tāds “Brabantia” veikaliņš. Protams, ka arī tur māla podiņu nebija, toties bija ļoti jauka pārdevēja, kas man palīdzēja – teica, ka kaut ko tieši tādu, kā es meklēju, viņa esot vakar redzējusi maksimā ar trīs iksiem. Liels paldies, un braucu uz Purvciema lielo maksimu, pašu pirmo maksimu Latvijā.

Izmisums mani gandrīz piemeklēja arī tur, jo uzreiz neatradu. Bet es jutu, ka ir jābūt, un – tā arī bija – pašā apakšējā plauktā, pāris centimetrus virs zemes – bija!

Vairāk nav, visus pēdējos piecus paņēmu.

Nu, tad, ja podiņi ir, tad var pievērsties pašam ēdienam. Vajag auna gaļu (krieviski баранина, angliski mutton) ar kauliem. Tas tāpēc, ka zupu vārām, zupai vienmēr vajag vecāku dzīvnieku. Es, protams, nopirku jēru, jo kur tad es tā tagad auna gaļu dabūšu… Jēra grozu, jo tas vienīgais bija ar kauliem, apmēram 700 gramus uz četriem podiņiem. Vienu iepakojumu, respektīvi. Un šoreiz, atšķirībā no Alžīrijas reizes, dabūju auna zirņus nekonservētā veidā. Ir dabūjami lielajā RIMI. Zirņus pirms gatavošanas uz stundām četrām jāiemērc ūdenī.

Gaļu sadalīju pa četriem podiņiem, sīpolus sagriezu gredzenos, sadalīju pa porcijām, katrā podiņā ieliku pa trīs ēdamkarotēm zirņu, aplēju ar karstu ūdeni un ieliku uz 190 grādiem uzsildītā krāsnī. Atstāju uz pusstundu. Pēc pusstundas izņēmu, pievienoju katrā podiņā pa diezgan smalki sagrieztam kartupelim, pa trīs uz pusēm pārgrieztiem ķirštomātiem, pieliku sāli, piparus, ieliku krāsnī vēl uz 40 minūtēm. Pēc tam izņēmu un katra podiņā pievienoju pa divām ēdamkarotēm sakapātas svaigas piparmētras un trīs melno piparu graudus. Vāciņus virsū, atstāju ievilkties uz 3 minūtēm, un tad var pasniegt.

Servēšana – ēd pa taisno no podiņiem, protams. Bet blakus vēl pa šķīvim ar nazi un dakšu, lai var gaļu no kauliem nokasīt. Ēdiens dikti vienkāršs, pie nosacījuma, ka nav trauki jāpērk. Un modifikācijas šim ēdienam ir gan jau tik pat daudz, cik īru sautējumam (“Trīs vīri laivā”, bet līdz tam mēs vēl nonāksim). Es būtu vēl aliči plūmītes pievienojis, bet nav īstā sezona, nevar pie ceļa krūmos nekur salasīt, un nevienā veikalā arī nemanīju…

Vēl uzcepu maizi. Maize līdzīga, kā Afganistānā, tikai sanāca daudz labāk. Rauga paciņa (7g) iejaukta mazliet siltā ūdenī uz 10 minūtēm. 3 krūzes miltu, lejam klāt pusotru krūzi ūdeni, ieskaitot to, kurā raugs izšķīdināts. Mīcām bļodā, tad turpinām mīcīt uz bagātīgi ar miltiem apkaisītas galda virsmas. Miltus uz galda vajadzēs daudz. Es patiešām nevaru saprast, kāpēc nevar receptē uzreiz savādākas proporcijas, respektīvi, miltus vairāk pateikt. Bet, nu, iespējams, ka tieši tur kaut kāds magic rodas, kad notiek izmisīga roku atbrīvošana no ķepīgas miltu un ūdens masas…

Tātad, mīcām un beram miltus, kamēr tā masa ir kļuvusi par mīklu. Tad atkal visur izbārstām miltus un izrullējam mīklu tā, lai izvietojas uz cepešpannas. Ar nazi iegriežam svītras, vienā un otrā virzienā, šķērsām. tad apsmērējam ar olas dzeltenumu (uz tādu daudzumu maizes man vajadzēja 2 gab.), apberam ar sezama sēklām. Liekam cepties uz minūtēm 20. Atšķirībā no Afganistānas, šoreiz sanāca. Cepšanas procesā pat uzpūtās tā, ka nācās taisīt vaļā cepeškrāsni un pārdurt dažās vietās, lai izlaistu gaisu. Laikam biju tās svītras par seklu iegriezis.

Verdikts par zupu – šādā aukstā laikā lieliska! Verdikts par maizi – man liekas, ka sāls tomēr pietrūka. Bet oriģinālajā receptē arī nebija.

Nākamnedēļ pievēršamies ofšoriem. Bahamas. Gandrīz vai varu saderēt, ka būs zivs!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 5 comments for this article
  1. SVILPE at 10:14

    Principā visas Artilērijas ielas garumā viena puse ir bez maksas. Tikai šobrīd starp Čaka un Barona ielām vienā posmā ir pagaidu aizliegums.

  2. Gatis at 10:29

    Azerbaidžāņi vairāk lielās ar to ka nafta pie viņiem rūpnieciski iegūta laikam pirmo reizi pasaulē 🙂 …

  3. Armands Brants Author at 10:30

    Jā, viņiem demokrātija tagad tā īsti vairs nav modē, liekas. 😀

  4. IlzeLA at 12:24

    Zupas recepte/ideja lieliska!
    Kas ir jēra grozs??
    Un keramikas veikals ir Matīsa/Vidzemes tirgū,vienā āra “modulī” dziļajā malā paralēli brīvībsielai 🙂 pirms ziemssvētkiem izmisumā tur meklēju lielo neglazēto māla trauku (nebija, protams).
    starp citu – visādus šitādus brīnumus diezgan rezultatīvi prizmā meklēt, tur ir silikoni, māli, koki un citi brīnumi.

  5. Armands Brants Author at 12:27

    Jēra grozs ir tas, ko es sauktu par ribiņām. Vismaz tādas izskatās. Bet visur rakstīts, ka tas esot “grozs”. Ko nu es strīdēšos ar speciālistiem. 🙂
    Jā, par prizmu es arī iedomājos, bet, par laimi, mana problēma maksimā atrisinājās, tā ka nevajadzēja neko vairāk.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *