Ar šķīvi pa pasauli: #16. Bahreina

Baharat garšvielu maisījumsBahreina ir sala Persijas līcī starp Saūda Arābiju un Kataru. Bahreina ir viena no tām arābu zemēm, kur pašlaik notiek nemieri. Situāciju, par kuru ir dusmīgi bahreinieši (precīzāk gan būtu teikt – bahreiniešu šiītu daļa), apraksta šāds stāsts.

Bahreinā ir kāds vīrs vārdā Mahmuds, kurš dzīvo mājā kopā ar vēl 16 citiem saviem radiniekiem – vecākiem, četriem brāļiem un māsām un viņu ģimenēm. Šādi dzīvot jau tā būtu diezgan kaitinoši, taču vēl kaitinošāk Mahmudam tas kļuva, kad viņš atvēra Google Earth un ieraudzīja daudz brīvas zemes. Kā pats Mahmuds saka – “mēs te esam saspiesti 17 cilvēki vienā mājā, tāpat kā daudzi citi nabadzīgi šiīti dienvidu rajonos, kamēr al Halīfām pieder pārējā valsts daļa”. Al Halīfas ir sunnīti, Bahreinas valdošā karaliskā ģimene. Bahreinas nemieru aktīvisti ir izveidojuši vietas internetā, kur piedāvā cilvēkiem apskatīties uz tām al Halīfu smukajām pilīm. Es ticu, ka tādas lietas spēj cilvēkus uzkurināt.

Ja turpinām ar tādu kā atkāpi par arābu nemieriem, patiesībā es nemaz neapskaužu amerikāņu un citu nozīmīgu rietumvalstu stratēģus, kam ar to visu ir jātiek galā. Viņu problēma ir tā, ka it kā nav pasaulē augstākas vērtības par brīvību un demokrātiju, bet lielākā daļa no šiem arābu diktatoriem ir viņu sabiedrotie. Ar tiem viņi var sadarboties, lai gāztu citus, sev neērtus diktatorus, kuru vietā ieliktu sev izdevīgus, paklausīgus cilvēkus. Tas, protams, tiek nosaukts par valstu demokratizāciju. Tas jau nekas, ka rezultāts sanāk tāds ne pārāk… Piemēram, Afganistāna – korupcijas indekss šai valstij ir tāds, ka vēl sliktāk ir tikai Somālijā. Savukārt, korupcija un nevienlīdzība ir tas, pret ko cilvēki izgāja ielās un protestēja Ēģiptē, Tunisijā un citur.

Bet problēma jau ir iekš tā, ka tad, kad demokrātiju, pie tam īstu, paņem paši iedzīvotāji, tad var sanākt labs trieciens pa status quo. Varbūt līdzšinējās sabiedrotās valstis var apdomāt un saprast, ka demokrātiju tautām kvalitatīvāk var atnest savādākā veidā. Piemēram, tai vietā, lai veselu gadu Afganistānā uzturētu vienu amerikāņu karavīru, varētu uzbūvēt 20 skolas. Tajās skolās viņiem iemācītu lasīt, un tad viņiem būtu pieejama vēl arī kāda cita informācija, ne tikai tā, ko kāds ar bārdu noaudzis “garīgais skolotājs” stāsta par spridzināšanos un jaunavām, kas viņus sagaida pēc tam.

Bet tas tā, atkāpei. Mēs, par laimi, lasīt mākam, tāpēc varam sameklēt, ko ēd Bahreinā. Bahreinas tipiskākais ēdiens ir vistas mahbuss (angliskajā transkripcijā machbous).

Sākumā vajadzētu sagatavot garšvielas. Šis bija foršs process. Man vispār patīk tās smaržas, kas virmo gaisā austrumu garšvielu tirgos. Gatavošanas procesā nācās pāris reizes nošķaudīties, bet ļoti patika. Procesam vajadzēs smalku rīvi un piestu. Ņemam muskatriekstu, sarīvējam. Piestā saberžam 2 ēdamkarotes melnos piparus, 1 ēdamkaroti krustnagliņas, pusotru ēdamkaroti romiešu ķimenes, 1 ēdamkaroti koriandra sēklas. Un tad klāt piejaucam pustējkaroti malta kardamona un divas ēdamkarotes maltu papriku. Visu rūpīgi samaisām. Ēdiena pagatavošanai vajadzēs ēdamkaroti šī maisījuma, pārējo ieberiet kādā trauciņā, uzlieciet vāku un pielieciet zīmīti “Baharat”.

Tad vēl vajadzēs vienu vistu. Es atceros savu bērnību, kad tika gatavota vista, tad bija divas kājās, divi spārni – par šiem gabaliem notika cīņa, bet pārējais bija puslīdz vienaldzīgs. Tāpēc tagad, kad veikalos ir gaļas pārpilnība un putnkopības industrija izpilda visas klientu vēlmes, es izvēlos tieši tās daļas, kādas vislabāk patīk, un tieši tādā skaitā, cik vajadzēs. Vēl viens pluss šādai izvēlei ir – nevajadzēs pašam to putnu pirms cepšanas dalīt gabalos.

Un vēl vajadzēs četrus smalki sagrieztus nomizotus tomātus. Mizošana ir viens piņķerīgs darbs, vismaz man nepatīk. Darām tā. Uzvārām ūdeni, iegriežam tomātam mizu vairākās vietās, iemetam to uz kādu minūti vai mazāk verdošā ūdenī. Tad ņemam ārā un velkam mizu nost.

Lielā pannā izkausējam divas ēdamkarotes sviestu, sacepam divus lielus sakapātus sīpolus, kamēr sāk palikt brūni. Tad pieberam ēdamkaroti “baharat” garšvielu maisījumu un cepam vēl pāris minūtes. Tad pieliekam vistu, apcepam no abām pusēm. Pieberam tomātus, trīs krustnagliņas, pustējkaroti malta kardamona, divas kanēļa mizas, divas tējkarotes sāli, aplejam ar divarpus krūzēm ūdeni, samaisām, uzliekam vāku un atstājam uz vidējas uguns uz 45 minūtēm.

Tikmēr nomazgājam divas krūzes basmati rīsus. Rīsus vienmēr vajag mazgāt, lai nav jāēd “līmi”, bet to jau es laikam kādā citā reizē minēju.

Sakapājam pētersīļus un kinzu tā, lai no katra sanāk pa divām ēdamkarotēm zaļumu. Kad tās 45 minūtes pagājušas, beram klāt rīsus, zaļumus, samaisām un tad, pāris reizes apmaisot, zem vāka cepam, kamēr gatavs (rīsi kalpos par gatavības pakāpes rādītāju). Rezultāts izskatās šāds (gan ne tik sarkans – telefona fotoaparātam kaut kas ar baltās krāsas balansu aizliecās).

Garša, jāsaka, bagātīga. Ko arī varēja sagaidīt, ja tik daudz garšvielas tiek izmantotas.

Nākamnedēļ Bangladeša. Vieta, no kurienes nāk lētie T-krekli.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *