Ar šķīvi pa pasauli: #17. Bangladeša

Liellops karija mērcē (Bengālijas gaumē)Vispār man patīk cilvēki un sabiedrība. Bet dažreiz ir tā, ka prasās atpūsties, pabūt klusumā. Līdz jūrai aiziet vai pa mežu pastaigāt. Tā, lai domas sakārtojas. Pie mums, kur ir 2.2 miljoni cilvēku uz 64 000 kvadrātkilometriem, tas ir iespējams. Bangladeša ir mazliet vairāk kā divas reizes lielāka nekā Latvija, toties iedzīvotāji tur ir – tūlīt pateikšu summu vārdiem – viens simts sešdesmit četri komats četri miljoni!

Bangladeša atrodas blakus Indijai. Indija, droši vien, ir tā zeme, no kurienes Bangladešā ir nākusi pārapdzīvošanas tradīcija. Kādreiz Indija un Bangladeša bija vienota teritorija zem britu karoga. Tad, 1947.gadā britiem nācās šīs savas teritorijas palaist vaļā, kā rezultātā izveidojās Indija un Pakistāna. Pakistāna dalījās divās daļās – Rietumpakistāna (tā, kas vēl tagad ir Pakistāna) un Austrumpakistāna, kas atradās 1600 km uz austrumiem no Rietumpakistānas. Tā kā atšķirīgā šīm divām teritorijām bija vairāk, nekā kopīgā (pakistānieši pārsvarā ir urdu, bet Bangladešā dzīvo bengāļi), tad 1971. gadā Austrumpakistāna ar Indijas atbalstu (protams, jo viss, kas ir slikti Pakistānai, ir labi Indijai) kļuva par Bangladešu – tulkojumā – “bengāļu zemi”. Un bengāļu zemē tagad, kopš 2009.gada beigām ir īsta un patiesa demokrātija. Tā stāsta, ka kopš tā laika lietas ejot tik uz augšu.

Recepte, tātad, jāmeklē pēc atslēgas vārdiem “Bengālijas virtuve”. Līdz šim, iepriekšējās 16 reizēs nebiju saskāries ar tādu problēmu, ka atveru lapu ar ēdienu sarakstu, bet tur neko saprast nevar. Citām valstīm tas kaut kā smuki bija saorganizēts, varēja uzreiz saprast, kādas sastāvdaļas būs vajadzīgas u.tml.  Šeit – atveru lapu, bet tur “Enchor machh”, “Kachki paturi”, “Phulkopir raita”… Nav jau tā laika arī tik daudz, lai katru atvērtu, izlasītu un saprastu, vai derēs…

Pasaulē ir divu veidu problēmas – tās, kas nav atrisināmas, un tās, kas atrisinās pašas no sevis. Tad, nu, es šo problēmu atstāju uz vēlāku laiku, lai pati risinās. Un arī veiksmīgi sanāca. Ceturtdien biju veikalā nopirkt gaļu. Šķiņķi malšanai vai ko tādu. Bet tur man piedāvāja ņemt fileju, jo priekšā esot brīvdienas, tāpēc dos 30% atlaidi. 30 procentu atlaides arguments uz mani, kā īstenu patērētāju sabiedrības dēlu, nostrādāja. Un tajā brīdī problēma atrisinājās pati no sevis. Atlika tikai internetā ierakstīt, ka vēlos bengāliešu liellopu gaļas recepti, kā viss sāka notikt. Pati pirmā iespēja – “Bengālijas tradicionālā karija liellopa gaļa”.

Jā, un vēl arī izdomāju, ka pagatavošu halvu Bangladešas gaumē. Halva, starp citu, nav tikai tā, kuru mēs pazīstam, kas ir mūsu veikalos iegūstama. Halvas ir ļoti daudz un dažādas – mīkstas, cietas – visādas. Es gatavoju turku zirņu miltu halvu. Tā kā turku zirņu miltus, protams, uz katra stūra pie mums nepārdod, tos vajadzēja gatavot pašam. Ņemam turku zirņus, ņemam Straumes kafijas dzirnaviņas un maļam turku zirņus, kamēr tie paliek par miltiem. Jā, un vēl vajadzēs gī (ghi) sviestu – tas gan lielajos veikalos ir pie sviestiem dabūjams. Un pie reizes arī Indijas riekstus un mandeles.

Gaļai vajadzēs garšvielas. Nebija gan tik liela tā sagatavošanās, kā pagājušo nedēļu, īstenojot Bahreinas recepti. Pirms sāku cept, sajaucu pa tējkarotei maltas romiešu ķimenes, maltu koriandru, kurkumu, ķiploku pulveri, maltus kajēnas piparus un pustējkaroti maltu kardamonu. Un tad vajag arī svaigās lietas. Vai nu sešus zaļos čili, vai arī 2-3 sarkanos attīrīt no sēklām un sagriezt strēmelītēs. Sastampāt sešas ķiploku daiviņas. Sastampāt ingvera sakni tā, lai sanāk viena tējkarote masas (literatūrā tā bija nosaukta par pastu, bet es tomēr iebilstu – vismaz man tā pēc pastas neizskatījās).

Sakapājam sīpolu, apcepam, tad cepam olīveļļā uz vidēji lēnas uguns apmēram 20 minūtes, kamēr sīpols ir brūns un mīksts. Tad pievienojam visas svaigās lietas plus pusotru kanēļkoka mizu, un trīs krustnagliņas. Cepam apmēram 5 minūtes, kamēr ķiploks kļūst brūns. Pievienojam garšvielu maisījumu un glāzi ūdens. Cepam, kamēr ūdens ir gandrīz iztvaikojis. Metam pannā gaļu, kas sagriezta mazos gabaliņos, cepam uz vidēji lēnas uguns, kamēr gaļa mīksta. Pasniedzam ar rīsiem. Brīdinājums – šis būs ass! Man bija OK, ugunsdzēsējus nevajadzēja saukt, bet meita atteicās ēst.

Starp citu, dīvaini ir ar šī ēdiena krāsām. Tad, kad tas ir pannā, tas ir “normāls”, brūns – gaļas krāsā, tā teikt. Toties, kad uzliek uz šķīvja, tad tiešām var redzēt, ka mērce ir dzeltena – pierastā karija mērces krāsa.

Un tad saldais. Halvai vajadzēs grauzdētus riekstus – tos, kurus nopirkām. Sakapājiet tos un uz pannas apgrauzdējiet.

Pašu halvas masu gatavojam šādi. Katlā izkausējam puskrūzi gī sviesta, klāt pieberam turku zirņu miltus, cepam, kamēr masa kļūst brūngana. Tad pielejam 2 krūzes ūdeni, pieberam 3/4 krūzi cukuru un pustējkaroti malta kardamona. Vārām un maisām, kamēr viss ūdens iztvaikojis. Tad liekam trauciņos apberam ar grauzdētajiem riekstiem un pasniedzam. Kaut kas pavisam savādāks, nekā mums pazīstamā halva.

Nākamnedēļ Barbadosa. Sen nav Karību jūrā būts, ne?

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. IlzeLA at 08:48

    Halva skan garšīgi. Veikala halva man nu ne visai, bet šitā izklausās ne tik sausi un ar riekstiem 🙂

  2. Armands Brants Author at 23:10

    Jā, šī ne tuvu nebija sausa. Drīzāk kā putra kaut kāda. Man, ja godīgi, veikalā dabūjamais variants labāk patīk. 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *