Ar šķīvi pa pasauli: #18. Barbadosa

Vista ar ananāsiemBarbadosa ir laba vieta. Es tur neesmu bijis, bet ir jāieraksta blociņā kā vietu, uz kurieni ir noteikti jāaizbrauc. Skaista daba. Oficiālā valoda – angļu. Atrodas ārpus viesuļvētru joslas. Iedzīvotāji nešauj ne viens uz otru, ne uz tūristiem. Idille, vienvārdsakot.

Barbadosa ir paliela sala, 431 kvadrākilometrs, bet iedzīvotāju tur nav īpaši daudz – apmēram 284 tūkstoši. Neieskaitot tūristus. Ja runājam par cilvēkiem, no Barbadosas nāk dažas slavenības. Slavenākā no tām ir Rianna (Rihanna). Šī zvaigzne ir tik spoža, ka par pārējām nav vērts runāt. Jeb te ir kāds kriketa fans, kuram vārds Garry Sobers kaut ko izsaka?

Plūstoši pārejam pie virtuves. Vispār vajadzēja gatavot kaut ko ar čili pipariem, bet, tā kā jau abas iepriekšējās nedēļas bija gana asas, tad šoreiz meklēju kaut ko pavisam savādāku. Man pašam, principā, nav nekas pret asiem ēdieniem, taču ģimene varētu iebilst pret tik garu ugunsdzēsēju treniņnometni.

Un atradu ļoti vienkāršu ēdienu – vistu ar ananāsiem. Nu, pavisam vienkāršu. Sen nebiju neko tik vienkāršu gatavojis.

Ņemam trīs vistas filejas, sagriežam gabaliņos un sacepam. Bez sāls, bez pipariem. Sacepam un noliekam malā.

Kamēr vista cepas, sagriežam gareniski vienu sarkano piparu un vienu zaļo piparu. Uz rupjākās rīves sarīvējam lielu burkānu. Un paņemam divas saujas zaļās pupiņas (pākstis). Smalki sakapājam divas daiviņas ķiploku.

Pannā ar olīveļļu ieberam ķiploku. Kas tas mazliet pacepies, pievienojam dārzeņus. Dārzeņus jācep, līdz kamēr mīksti, bet, nu, tādi, ka nejūk ārā. Kamēr dārzeņi cepas (šoreiz cepšana notiek bez vāka), atgriežam ananāsu gabaliņu konservu, atsevišķā traukā atlejam sulu un sajaucam to ar vienu ēdamkaroti sojas mērci un vienu ēdamkaroti kartupeļu miltiem (receptē bija kukurūzas ciete, bet, nu, funkcija šai sastāvdaļai ir tāda pati, un nav tā, ka lielas garšas atšķirības varētu sajust, vai ņem kukurūzas, vai kartupeļu cieti).

Kad dārzeņi ir gatavi, tos jāapkaisa ar sāli un pipariem (kā vienmēr – pēc garšas), jāpievieno ananāsi un saceptā vista. Un tad tas ananāsu sulas maisījums. Jācep, kamēr mērce kļūst tāda bieza. Pasniedziet galdā ar rīsiem. Rīsus uz šķīvja apakšā, gaļu pa virsu rīsiem.

Ēdiens stipri atgādināja kaut ko no Tālo Austrumu ēdienkartes. Likās mazliet dīvaini. Bet tad apskatījos informāciju par Barbadosu – izrādās, ka tur ap 16 procentiem ir “Āzijas etniskās grupas” (lai ko tas arī nozīmētu) pārstāvji, tā ka ir OK.

Nākamnedēļ kaut kas pavisam tuvs. Kaimiņvalsts – Baltkrievija. Lēto un izturīgo traktoru zeme!

Atskats uz iepriekšējām nedēļām

Tā kā šoreiz nebija daudz ko stāstīt par Barbadosu, un arī ēdiens sanāca vienkārši izstāstāms, tā kā prasās vēl kaut ko pierakstīt. Tad nu izmantošu gadījumu un atskatīšos uz to, kas ir bijis līdz šim. Ne tā, ka tagad vērtēšu, kas no visa ir visvairāk garšojis, vai kā tā, bet – tāpat vien.

Projekts man pašam ir sanācis ļoti interesants. Un pareizi ir tas, ka ceļojums pa visām valstīm ir alfabēta secībā. Savādāk noteikti būtu tā, ka sāktu ar pazīstamākajām valstīm un virtuvēm, bet uz beigām paliktu sarežģītākās zemes. Tagad ir tā, ka vienu nedēļu ir ļoti sarežģīti, toties citreiz atrast recepti un iegūt visas sastāvdaļas varu pāris stundu laikā. Līdzsvars, tā teikt. Tā būs vienkāršāk iziet cauri visam sarakstam. Bet saraksts ir garš – vēl tikai maza daļa no visas pasaules ir nobaudīta!

Un saraksts ir interesants ne tikai no kulinārā viedokļa. Aiz visiem ēdieniem stāv cilvēki, īsti reāli cilvēki, kas šos ēdienus ir radījuši un kas šos ēdienus tagad gatavo ikdienā vai svētkos. Un tad, kad es esmu nobaudījis kādas zemes ēdienu un pie reizes palasījis šo, to par pašu valsti, tad pasaule paliek daudz personīgāka. Tad vairs nemieri kādā zemē neraisa tikai domas tādas kā “nez kas tagad notiks ar degvielas cenām?” vai “pirmās formulas posms nez tur šogad notiks, jeb nepaspēs visu sakārtot?”. Tagad, skatoties ziņās kā, piemēram, Bahreinā pēc tam, kad valdošā ģimene ar citas zemes valdošās ģimenes armijas palīdzību ir izdzenājusi demonstrāciju, tiek demontēts piemineklis, kuram nav nekāda sakara ar demonstrācijām, bet kurš bija kļuvis par to simbolu – tagad galvenā doma ir – žēl, ka viņiem nesanāca… Nepazīstu es nevienu no viņiem, bet tik un tā – kaut kāds tuvums ir radies…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. IlzeLA at 21:52

    Nu saka jau, ka dalīt maltīti ir stipri personiska padarīšana. Lai arī virtuāli un tā :)

    Karpeļciete, pa manam, ir klīsterīgāka, kukurūznieks – miltaināks.

  2. Armands Brants Author at 22:24

    Tad būs nākamreiz jāpamēģina ar kukurūzas cieti. Bet mazāk miltaina, manuprāt, šajā vairāk iederējās. Bet tas tik tāds mans minējums.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>