Ar šķīvi pa pasauli: #19. Baltkrievija

BabkaKur atrodas Baltkrievija, droši vien nevienam nav jāstāsta. No Rīgas ap 250 km līdz Daugavpilij, un tad jau turpat, pēc pārdesmit kilometriem ir Baltkrievija. Neaizmirstiet tik pirms tam vīzu nopirkt!

Baltkrievija, līdzīgi kā Latvija, vēsturē reti ir bijusi vienota teritorija. Viņiem tāpat dažādos laikos dažādas teritorijas ir bijušas zem dažādām lielvarām. Vismaz mums tas beidzās 1918. gadā, bet viņiem pašreizējā teritorija par vienotu valsti toreiz spēja izlikties tikai vienu gadu līdz 1919. gadam, kad atkal gāja vaļā kašķis ar ieročiem rokās, līdz 1921. gadā austrumu daļa kļuva par Baltkrievijas PSR, bet rietumu daļu sev savāca Polija. Protams, austrumos visu laiku bija tāda kā nepadarīta darba sajūta, līdz arī 1939. gadā viss tika izdarīts līdz galam – Poliju izformēja, bet Baltkrievija ieguva visu savu tagadējo teritoriju.

Baltkrievi daudz dabūja ciest no Černobiļas avārijas. Pati Černobiļa atrodas Ukrainā, bet zināms, ka tādas visādas bīstamas lietas labāk ir celt pie kaimiņvalstu robežām. Un vēlams, lai vējš pūš prom, ja nu kaut kas notiek. Lai citiem arī tiek, lai paši nepaliek vieni savās bēdās.

Brīvība Baltkrievijai atkal pienāca tad pat, kad mums – 1991. gadā. Tad viņi dažus gadus padzīvojās ar jaunu karogu, jaunu ģerboni, bet 1995. gadā nāca Lukašenko, pazīstams arī kā Baķka (nejaukt ar Jāni Straumi), kurš teica “da, nu to visu, atgriezīsimies pie pārbaudītām vērtībām” un atjaunoja visu, ko vien varēja atjaunot – karogu, ģerboni un plānveida ekonomiku. Pašlaik 51% baltkrievu strādā valsts darbā, 47% strādā privātās kompānijās. Un tikai apmēram 6% no visām privātām kompānijām ir ar daļēju ārvalstu kapitālu.

Baķka tiek saukts par Eiropas pēdējo diktatoru, un rietumvalstis ar viņu draudzējas tikai tad, kad viņš sastrīdas ar Krieviju. Tā stāsta, ka Lukašenko savulaik bija plāns apvienoties ar Krieviju un tad kļūt par Krievijas prezidentu, bet, nu, tas viņam varbūt kādreiz izdotos, tagad tur viņiem pašiem gribētāju un konkurences pietiek…

Baltkrievijas virtuves raksturiezīme ir vienkārša – ļoti daudz kartupeļu! Es to neizdomāju, es to izlasīju vienā forumā, kur paši baltkrievi mēģināja noskaidrot, kas viņiem ir nacionālais ēdiens. It kā ļoti populārs ēdiens ir kartupeļu pankūkas, taču tas tomēr netika izvirzīts par pašu tipiskāko, jo ļoti līdzīgi ir sastopami gan Krievijā, gan Polijā, gan Lietuvā. Beigās no tā visa izlobīju, ka pats tipiskākais, ko būtu grūti kaut kur citur atrast, ir babka. Tāds, “ko vecmāmiņa gatavoja, pirms aizbrauca uz pilsētu dzīvot”.

Pagatavošana ir vienkārša un samērā ātra, ja jums ir virtuves kombains. Ja jums virtuves kombaina nav, tad būs vienkārši, bet ilgi.

Vajadzēs 350 gramus cauraugušu cūkas speķi. Kaut kas no bērnības atmiņām, pats es neatceros, kad būtu speķi gatavojis. Bet droši vien, ka velti, jo tā stāsta, ka “сало – сила, спорт – могила” (šis teiciens gan, liekas, no Ukrainas nāk, bet drošs es neesmu).

Ar speķi darām tā. Sagriežam mazos kubiņos, un uz karstas pannas kārtīgi apcepam (tā lai brūni un kraukšķīgi). Tad klāt pieberam trīs sakapātus sīpolus, apcepam, kamēr tie brūni. Tad pieberam sāli, piparus un liekam malā un pievēršamies kartupeļiem.

Pusotru kilogramu kartupeļus sarīvējam. Man, par laimi, ir virtuves kombains, pretējā gadījumā man būtu bijis pusi dienas, ko darīt. Sarīvētos kartupeļus samaisām ar 3 ēdamkarotēm skābo krējumu, 2-3 olām, 3 ēdamkarotēm miltu un sāli pēc garšas. Tad samaisām ar sacepto speķi, pildām vai nu podiņos, vai formā un atstājam 180 grādus karstā cepeškrāsnī uz apmēram stundu. Es cepu podiņos, jo tā ir smukāk, bet nākamreiz noteikti cepšu tajā traukā, kurā lazanjas cep (kāds viņam ir nosaukums?), jo tā ir ātrāk.

Ēdiens labs. Tiek pasniegts, klāt piedzerot pienu. Tādu var pagatavot pusdienās, mazliet nosnausties un tad iet uz lauka kartupeļus vākt. Ja pēc tam atlikušo dienas daļu ir ar galvu un datoru jāstrādā, tad gan laikam nebūs īstais. Bet, jā, kad cepu speķi ar sīpoliem, smarža bija kā bērnībā.

Un vēl, Baltkrievijas virtuves noskaņas turpinot – atradu RIMI Baltkrievijā ražotu alu – šo te. Vienu nopirku un pamēģināju. Rakstīts jau, ka baigais lukss un tā, bet rezultātā bija parasts lielveikalu alus. Putas nekādas, ātri pazūd; garša tāda pati kā visiem pārējiem lielveikalu gaišajiem aliem.

Bet nākošnedēļ būs Beļģijas virtuve. Mīdijas! Vispār divu domu nav, ka varētu kas cits būt. Atliek tik atrast vistradicionālāko Beļģijas mīdiju recepti. Un vēl varētu vafeles uzcept. Un pie S.Brevinga pēc beļģu alus aizbraukt. Ah, nevaru sagaidīt, nevaru sagaidīt!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 6 comments for this article
  1. Krist2ps at 13:45

    Ē. Vispār, tā tevis nosauktā recepte nav gadienā pie mums labi zināmais kartupeļu biezenis kopā ar speķa gabaliņiem? Ja tā, tad kaut kas mūsu, latviešu virtuvē, ir diezgan tuvs baltkrieviem 🙂

  2. Krist2ps at 13:47

    Ā, pag. Tas kaut kas vairāk pēc tāda kā sacepuma vēl izskatās. Bildi ievēroju. Laikam arī ir baudīts.

  3. Armands Brants Author at 17:01

    Jā, gan jau kartupeļu pagatavošanas metodes arī ir ierobežotas, tā ka galu galā, netālu vienam no otra dzīvojot, receptes gadsimtu gaitā sāk pārklāties. Galvenais dažādus nosaukumus izdomāt. Nez kā ar autortiesībām… 🙂

  4. abdris secis at 15:14

    es zinu ko gatavoshu vakarinaas…
    klau, man ideja, varbutu uztaisi kadu video kaa tas viss top lai ir skaidrak saprotams.

  5. Armands Brants Author at 20:46

    Nē, video tas ir papildus izaicinājums. Ar video man nesanāks tik kvalitatīvi, lai cilvēkiem būtu interesanti. Es esmu piekritējs tam, ka cilvēks nevar vienādi labi visu prast. Ja es protu rakstīt (es ceru), tas nenozīmē, ka es tik pat labi spēšu pasniegt sevi ar video palīdzību. It īpaši, ja vēl man pašam sevi jāfilmē.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *