Ar šķīvi pa pasauli: #21. Beliza

Rīsi ar pupiņāmBeliza ir vienīgā Centrālamerikas valsts, kur oficiālā valoda ir angļu. Kādreiz šī zeme bija pazīstama kā Britu Hondurasa, bet 1981. gadā viņi kļuva no britiem brīvi, saglabājot, liekas, visām bijušajām moderno laiku britu kolonijām obligāto pēcneatkarības piedēkli – viņu oficiālā valsts galva vēl joprojām ir karaliene Elizabete. Belizā ir apmēram 330 tūkstoši iedzīvotāju – dažādas etniskās grupas – spāņi, kreoli, maiju pēcteči, bet oficiālā valoda ir angļu. Lai visi varētu saprast, ko viņu monarhs saka, droši vien.

Vēsture ir samērā interesanta. Pirms ļoti daudz gadiem tur dzīvoja maiji, bet tas bija ļoti sen, un ir pierasts, ka mēs, kā jau īsteni eiropieši, Vecās pasaules pārstāvji, uzskatot, ka Amerikas kontinenta “atklāšana” notika līdz ar Kolumba aktivitātēm, par šo laiku tā ne pārāk interesējamies. Starp citu, spāņiem ne pārāk izdevās kolonizēt Belizas teritoriju, maiju dumpinieki ar viņiem tika galā. Toties vēlāk šajā rajonā sāka sirot angļu un skotu pirāti, kas uzbruka spāņu kuģiem. Vēlāk viņi pamazām pārgāja uz sandelkoka vākšanu, kas, cik es saprotu, toreiz bija ļoti svarīgs auduma krāsošanas procesā. Tad nu te notika abpusēji vērtīgs darījums – pirāti vairs neuzbruka spāņu kuģiem, bet spāņi viņiem atļāva turpināt nodarboties ar sandelkoka lietām.

Ēdiens šoreiz pavisam vienkāršs. Pupiņas ar rīsiem. Es noteikti būtu izvēlējies ko citu, ja vien internetos nebūtu rakstīts, ka šis ir pats tipiskākais beliziešu ēdiens. Cēlies no kreoliem, bet mūsdienās tas ir kopīgais beliziešu tipiskais ēdiens, nedalot etniskās grupas. Esot ļoti iecienīts vakaros ielas ēstuvēs, kad nakts dzīves ietvaros cilvēki pārvietojas no bāra uz klubu, vai no kluba uz bāru, vai no bāra uz bāru, vai arī pārvietojas jebkādā citā kombinācijā.

Vajadzēs 250 gramus sarkanās pupiņas. Man, diemžēl, veikalā sarkanās nebija, bet der arī raibās. Baltās, droši vien, neder, jo tad tas ēdiens izskatīsies garlaicīgi. Pupiņas mērcējam četras stundas.

Sagriežam gredzenos vienu vidēju sīpolu, saspiežam divas daiviņas ķiploka. Ņemam apmēram 100 gramus cūkas krūtiņu, bet nogriežam nost liekos taukus. To visu metam ūdenī un vārām pupiņas, kamēr mīkstas. Tad pieberam tējkaroti timiāna, tējkaroti melno piparu, tējkaroti sāls, pielejam glāzi kokospiena, uzvārām un pieberam klāt puskilogramu rīsus. Kad vārāt pupiņas, mēģiniet kaut kā aprēķināt nepieciešamā ūdens daudzumu. Formula tāda: ūdens sākumā mīnus ūdens, kas iztvaiko, vārot pupiņas, plus kokospiens, tilpumam jābūt divreiz vairāk kā piebērtajiem rīsiem. Viena glāze rīsu uzsūc apmēram divas glāzes ūdeni. Nu, bet, var jau arī beigās pieliet ūdeni, ja ir par maz sanācis, nebūs liela nelaime.

Kad rīsi piebērti, varām uz lēnas uguns zem vāka, kamēr rīsi mīksti.

Kokosriekstu piens esot beliziešu virtuvē gandrīz vienmēr sastopama sastāvdaļa. Rīsi ar pupiņām garšoja interesanti, manuprāt, tieši tā piena dēļ. Es neteikšu, ka par garšu biju sajūsmā, bet noteikti tur, uz vietas, svaigā gaisā tas garšo savādāk un daudz labāk. Mums, kad ārā izskatās, ka šogad vasara bija ļoti īsa, tropu sajūtu panākt neizdevās. Bet slikti arī nebija.

Nākamnedēļ Benina – valsts Āfrikā. Pēc paviršas, virpusējas izpētes liekas, ka gatavosim vistu. Ja vien kaut kur pie mums nevar krūmu žurku veikalā nopirkt.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 4 comments for this article
  1. leo at 10:04

    Vispirms jau gribu pateikt paldies par interesantajam receptēm un aprakstiem.
    Un tad vēl daži interesanti fakti par Belizi, pa kuru man bija ta iespēja paceļot pāris gadus atpakaļ
    1. Praktiski vienīgais suvenīrs ko viņi visur piedāva ir asās mērcītes, kas ir ļoti popularas pie viņiem 🙂
    http://www.mariesharps-bz.com/products.html#sauce
    2. Rīsi ar pupiņām parasti ir kā piedeva pie zivs piekrastē un cāļa vidienē.
    3. Belizes galvaspilsēta tagad ir Jaunjelgavas izmēra miests, jo bijusī galvaspilsēta Belize city katru gadu pamatīgi applūst. Principā pēc lietus sezonas apmēram 1/2 valsts ir zem ūdens uz kādu laiku.
    4. Katra Belizieša sapnis ir nokļūt Los Angelos vai Maiami. Uz Gvatemalu viņi brauc strādāt kā Latvieši uz Īriju, kaut arī Gvatemaliešiem viņi nepatīk.
    5. Itka jau sarunvaldoa ir angļu, taču reāli tas ir kaut kāds baiss salikums kur ~80% vārdu ir no kechu, kaut arī viņi lielākoties ir melnie nevis maiji.
    6. Tie kas dzīvo uz salām baigi cenšas līdzinaties jamaikiešiem – slinkošana, zāle, rasta, Bob Marley , un kopumā sevi uzskata par pirātu pēctečiem 🙂
    Kopumā ļoti kolorīta vieta

  2. Armands Brants Author at 13:43

    O, paldies par izsmeļošu informāciju no _insaidera_! 🙂

  3. IlzeLA at 22:46

    Jo vairāk lasu Tavu virtuāli-kulināro ceļojumu pierakstus, jo vairāk pārliecinos – lai cik tālu kāda zeme būtu, cilvēki +/- ēd “normālu” ēdienu 🙂 sasmakušas siļķes, zaļais sieriņš un sienāži tomēr ir eksotisks izņēmums ikdienas ēdienkartē 🙂

    Pupiņas-rīsi tāda diezgan izplatīta “lēti, bet barojoši un vērtīgi” kombinācija daudzās siltās valstīs, bet kokospiens varētu to vērst interesanti. Kaut kādas garšvielas viņi liek vēl klāt?

  4. Armands Brants Author at 08:08

    Kokospiens šeit esot ļoti polulārs. Citiem ēdieniem vēl liek klāt čili, bet es diezgan apzināti no pārāk daudz čili tagad izvairos. Savādāk meitai šis projekts apniks.

    Jā, bet ēdiens pārsvarā ir normāls. Vienkārši tik daudz siļķes sapūdēt, lai visus gribētājus pabarotu, droši vien ka kvalitatīvi nevar, tāpēc tāds ēdiens drīzāk ir delikatese, nevis parasts tipiskais.
    Bet es noteikti kādreiz arī kādu delikatesi mēģināšu pagatavot. Kā pirmais noteikti Turcija ar jēra smadzenēm prātā nāk, tik kaut kur tās jēra smadzenes jādabū. Bet līdz tam vēl tik tālu!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *