Ar šķīvi pa pasauli: #24. Butāna

Butānas virtuveButāna atrodas augstu Himalaju kalnos. Augstākais punkts ir 7570 metri, zemākais 98 metri. Tas zemākais punkts atrodas ielejā. Ir zemes uz pasaules, kur 100 metri virs jūras līmeņa ir ielejas zemākais punkts…

Valsts ir apmēram tik pat liela, cik Latvija, iedzīvotāju gan tur ir apmēram četrreiz mazāk, kas ir ļoti netipiski Āzijai. Bet varbūt tieši iedzīvotāju blīvums jeb, precīzāk, iedzīvotāju retums ir tas, kas rada laimi, jo žurnāls Business Week 2006. gadā atzina Butānu par laimīgāko valsti Āzijā un astoto laimīgāko pasaulē.

Starp citu, interesanti. Butāna kā teritorija ir apvienojusies, kad viens bijušais Tibetas lama un militārais līderis aizbēga no Tibetas, lai izbēgtu no reliģiskās vajāšanas. Iedomājieties – reliģiska vajāšana tibetiešu izpildījumā. Izklausās neticami mūsdienu kontekstā.

Pagājušo nedēļu man likās, ka ar Butānas problēmu varētu rasties nepārvaramas problēmas. Bet viss izrādījās vienkāršāk. Atradu vienu lapu internetā, kur kāds bija uzrakstījis, ka Butānas virtuve ir visgaršīgākā pasaulē un publicējis recepšu kolekciju. Kopā piecas receptes. Nav tā ka baigi daudz, bet man pilnīgi pietika ar vienu no tām.

Ēd viņi, protams, asu un asumu iegūst no čili. Par laimi no zaļajiem, kuriem asuma koncentrācija ir ievērojami draudzīgāka, nekā sarkanajiem. Ja pareizi atceros, vienā citā receptā zaļā čili aizvietošana ar sarkano bija 3:1. Respektīvi, trīs zaļie dod tādu pašu asumu kā viens sarkanais.

Ēdienu gatavojam šādi. Ņemam trīs vistas filejas un sakapājam mazos gabaliņos. Bija rakstīts, ka esot jāgriež zirņa izmēra gabaliņos, bet es biju radošs un atcerējos, ka kaut ko tamlīdzīgu var iegūt gaļu kapājot ar asu nazi. Liekam mērces katlā (nu, tādā vidēja izmēra katliņā, kas saucas saucepan), pielejam glāzi ūdens, divas ēdamkarotes eļļu (augu eļļu vai rapšu eļļu) un uzvārām. Pievienojam gredzenos sagrieztu sīpolu, trīs sakapātus zaļos čili bez sēklām (es ņēmu divus, lai nesabojātu vakaru), divas saspaidītas ķiploka daiviņas un sāli pēc garšas. Tad vārām vēl apmēram 10 minūtes, un ēdiens ir gatavs. Pasniedzam ar rīsiem un apberam ar svaigu kapātu kinzu.

Rīsi viņiem tradicionāli ir sarkanie – tikai tādi izaugot tādos augstumos. Bet tādus var vai nu braukt uz Butānu pats audzēt, jeb arī kaut kādos speciālos veikalos nopirkt. Vai arī šeit.

Es neesmu drošs par to visā pasaulē garšīgāko, bet bija ļoti labs. Ēdiens nebija pārāk ass, tā kā es asumu samazināju par trešdaļu, bet no tiem zaļajiem čili tas asums nav tik ļauns kā no sarkanajiem. Nu, tāds savādāks, nemāku izskaidrot. Bet šo varētu noteikti atkārtot kādreiz.

Nākamnedēļ Simona Bolivara vārdā nosauktā valsts – Bolīvija.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. Armands Brants Author at 00:28

    Nevaru iedomāties, kur kaut ko tādu dabūt. Redz, pat vikipēdijā nav latviski iztulkots…

  2. Vilnis Gavars at 13:08

    Galvenais, ka Butāna ir biloģiskākā lauksaimniecības valsts pasaulē, kur aizliegti jebkāda veida sintētiskie pesticīdi, fungicīdi un mēslojums. Valsts labklājība mērās nevis pēc iekšzemes kopprodukta, bet iedzīvotāju labklājības un laimes indeksa. Tikai veselīgi paēdis cilvēks var būt laimīgs! Bet attiecībā par gatavošanu, parasti pievienoju piparus ne tik daudz asumam, cik garšu izcelšanai, jo sarknie vai zaļie pipari brīnišķīgi “paceļ”garšas un aromātu, līdzīgi kā maza šļuka alkohola desertoz.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *