Ar šķīvi pa pasauli: #28. Brazīlija

Grilēšana Brazīlijas gaumēEs nezinu, vai portugāļu valodā runājošie ir tādi draudzīgi savā starpā, bet izskatās, ka tā ir. Kamēr spāniski runājošie pamanījās Dienvidamerikā nodibināt neskaitāmas valstis un valstiņas, tikmēr portugāļu valodā runājošie nodibināja vienu – pasaulē piekto lielāko!

Brazīlija. Valsts, kas ir pazīstama ar futbolu, sambu un Riodežaneiro Kristus statuju. Ja man pasaka vārdu “Brazīlija”, pirmais, kas man nāk prātā, ir šī dziesma – Brasil.

Bet man subjektīvi interesanti ir tas, ka mani kaut kā nemaz nevelk uz Brazīliju. Rio, Kopakabana, Amazone, mežonīgā daba – es pats nesaprotu, kāpēc. Argentīna, Čīle, Kolumbija – jā, jebkurā laikā, bet Brazīlija – nu, labi. Bet tas ir kaut kur zemapziņā un es to izskaidrot nevaru. Bet Brazīlija ir skaista zeme, un to ir vērts apmeklēt!

Man šonedēļ gadījās jaunumu uzzināt. Izrādās, ka kaipirinja ir Brazīlijas nacionālais kokteilis. Es zināju, ka viņu ļoti labi prot pagatavot Berlīnes bāros, kur to sauc par kaipī, bet to, ka tas nāk no Brazīlijas, man bija jaunums. Sastāvā cachaça rums, laims, cukurs un daudz ledus.

Brazīlijas it kā nacionālais ēdiens mani apbēdināja. Es nevēlējos taisīt pupiņas ar gaļu. Ir kaut kādi brīži, kad es nevēlos ēst pupiņas ar gaļu, viens no šādiem brīžiem bija šonedēļ. Tai vietā es vēlējos grilēt. Tāpēc sameklēju, kāda ir brazīliešu nacionālās grilēšanas īpatnība. Un tiešām – uzzināju ko jaunu. Ja līdz šim biju grilējis daudz maz vienveidīgi – gaļu sākumā paturu kaut kādā maisījumā un tad cepu uz oglēm, tad šī grilēšana bija pavisam savādāka. Metode saucas churrasco. Patiesībā tas ir tas pats barbekjū, tikai portugāļu valodā.

Ņemam liellopa fileju. Viņi tur, Dienvidamerikā govis mīl, bet savādāk, nekā Indijā – iekšķīgi. Liellopa fileju ņemam, jo pieredze rāda, ka citus liellopa mīkstumus var ar baudu ēst tikai tad, ja ilgāk sautē, bet fileja ir daudz mīkstāka. Gaļu sagriežam tādos palielos gabalos. Veram uz iesmiem. Tad liekam uz grila un apcepam. Ievērojam, ka pagaidām nekādas garšvielas procesā nav iesaistītas.

Kamēr gaļa tiek apcepta, apbrūnināta, sajaucam uz glāzi ūdens divas tējkarotes sāls un divas saspiestas ķiploka daiviņas. Tad turpinām cept gaļu, ik pa brīdim aplejot to ar sagatavoto ūdeni. Es aplēju pēc katras gaļas apgriešanas uz otru pusi, apliešanai izmantoju tējkaroti – viena tējkarote uz katra gaļas gabala. Cepam, kamēr gatava.

Kamēr grilējas, smalki sagriežam tomātus, sarkano papriku, zaļo papriku un sarkanos sīpolus. Proporcija tāda, kādu vēlaties, bet apmēram 1:1:1:1. Pirms servēšanas pielejiet olīveļļu un baltvīna etiķi, pieberiet sāli. Viss pēc garšas – improvizējiet.

Gaļa ļoti interesanta sanāca. Starp citu, garšoja pēc liellopa aknām. Nav ne jausmas, kāpēc. Es pat gūglē ierakstīju – “liellopa fileja garšo pēc aknām”, bet neko, par laimi, neatradu.

Un vēl – šis bija ļoti vienkāršs, bet interesants cepšanas veids. Tradicionālā veidā vienīgā darbība pie cepšanas ir laicīgi pagriezt, lai nepiedeg, bet šeit ir mērķtiecīgi jālaista. Un tā rūpīgi, nevis kā jaunībā seklajos grilos – uzlejam alu, lai apdzēstu liesmas…

Nākamnedēļ būs Britu Virdžīnu salas. Es nezinu, vai tām ir kāda kulinārijas atšķirība no ASV Virdžīnu salām, bet to mēs noteikti noskaidrosim.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *