Ar šķīvi pa pasauli: #29. Britu Virdžīnu salas

Zivs Britu Virdžīnu salu gaumēJa dienā ir tik stundas, cik tās ir, bet ir padarāmi neskaitāmi darbi dārzā, ir jābrauc pāri pusei valsts, lai nopirktu nepieciešamos skuju kokus, kā arī dators kabinetā stāv atvērts, drūmi atgādinot, ka arī šeit ir šis tas darāms, tad loģisks ir jautājums – cik ilgs laiks būs nepieciešams ēdiena pagatavošanai? Atbilde – vispār divdesmit minūtes, bet ar manu veiklību virtuvē gan jau kādas četrdesmit vajadzēs…

Šonedēļ Britu Virdžīnu salas. Salām nav nekāda sakara ar Ričardu Brensonu un viņa Virgin zīmolu. Ja mēs mēģinām internetā atrast, ar ko ir slavenas Britu Virdžīnu salas, apraksts ir apmēram tāds – zems mitruma līmenis, visu gadu apmēram vieta temperatūra (silts!), skaista daba, labas brīvdabas izklaides iespējas, niršana, snorkelēšana, jūras veltes restorānos. Vienvārdsakot – pāārrtīīī! Nebūt ne pirmā, ne pēdējā zeme Karību reģionā, kuru vislabāk raksturot tieši ar šo vārdu.

Britu Virdžīnu salas, kā jau to var noprast no nosaukuma, ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija. Sveiciens Karalienei! Nez, ja viņu pamodina nakts vidū, vai viņa var nosaukt visas aizjūras teritorijas alfabētiskā secībā? Un, galvenais, nesajaukt – kura vēl ir kolonija, bet kura ir kļuvusi par neatkarīgu valsti, bet tikai vien viņiem pašiem zināmu iemeslu dēļ ir paturējuši veco priekšniecību kā simbolu…

Ar ēdienu bija problēmas. Pie tam, neatrisināmas. Es jau reiz stāstīju par problēmu vārdā “okra”, kad gatavojām Angolas pusdienas. Nav tas dārzenis šeit sastopams, pat saldētā veidā. Bet bija vajadzīgs. Ēdiens saucas fungi un, triviāli izsakoties, tas ir okra savārīta kopā ar kukurūzas miltiem. Es mēģināju improvizēt, savārīju cukini, pievienoju kukurūzas putraimus, sviestu, sāli un piparus, bet man nav ne jausmas, cik tas ir tuvs īstajam fungi, tāpēc nemēģināšu tagad pretendēt uz kaut tuvumā būšanu autentiskumam… Tāpēc arī precīzu recepti neatstāstīšu.

Toties zivi gan pagatavoju kā tajās salās. Ņemu jebkādu balto jūras zivi, šoreiz mencas fileju 1 kg. Sakapāju vienu mazu sīpolu, pusi tomāta, salieku to visu pannā, pievienoju lielos gabalos sagrieztu zivi, ēdamkaroti sviesta, ēdamkaroti etiķa (ābolu etiķis derēs), apleju ar puskrūzi ūdens un lieku sautēties, kamēr gatava. Receptē teica, ka pēc 20 – 30 minūtēm, bet man tā zivs bija ēdama jau pēc kādām minūtēm 10 – 15. Tāpat receptē nebija minēts, ka jāpievieno sāli, bet, tā kā menca ir tāda diezgan nesāļa, es pieliku un nenožēloju.

Smaržoja tā, it kā kokospiens būtu izmantots. Tā ka – jāatceras nākamajām reizēm – ja mājās nav kokospiens, ir jāsavāra zivi ar sīpoliem. Jokoju, protams.

Nākamnedēļ Bruneja. Vārdu salikumu “Brunejas sultāns” esiet dzirdējuši? Pie reizes noskaidrosim, kā viņam labi iet.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *