Ar šķīvi pa pasauli: #30. Bruneja

Salāti ar aso zemesriekstu mērciBrīva nedēļa dod jaunus spēkus. Un vēl vairāk spēkus dod tīrs, pārinstalēts dators, kurā, vismaz pagaidām, nav nekā lieka.

Jā, starp citu, atkāpei. Jau kaut kad iepriekš vēlējos paziņot, ka ne obligāti es gatavoju pašus, pašus tipiskākos pasaules zemju ēdienus. Ja es ietu tikai uz nacionālo ēdienu gatavošanu, tad mēs jau vairākas reizes būtu ēduši pupiņu ēdienus, rīsu ēdienus, kas viens no otra atšķirtos tikai ar niansēm. Mērķis nav kļūt garlaicīgam, bet pamēģināt pēc iespējas vairāk.

Protams, es, pirmkārt, mēģinu atrast pašu tipiskāko, nacionālo ēdienu. Bet, ja mani tas neapmierina, tad meklēju citu. Tā, piemēram, Brazīlijas gadījumā – jūtos vairāk ieguvis no tā, ka, nevis pagatavoju kārtējās pupiņas ar gaļu,  bet pamēģināju pavisam savādāku grilēšanas metodi.

Bruneja ir valsts, kas atrodas Malaizijā. Nē, nopietni. Ir samērā liela Malaizija, un tur, uz tās salas, kur neatrodas Kualalumpura, lielajā Malaizijas teritorijā ir atrodama Bruneja. Apmēram 6000 kvadrātkilometrus liela, iedzīvotāji apmēram 400 tūkstoši. Priekšnieks visiem viens – absolūts monarhs – Brunejas sultāns. Pirms laba laika bija pat tāds teiciens – bagāts kā Brunejas sultāns. 2009. gadā viņš bija otrais bagātākais monarhs – uzreiz aiz Taizemes karaļa. Īpašumu vērtība – 20 miljardi USD. Droši vien, visu dzīvi ir rūpīgi krājis un maz tērējis.

Starp citu, Lonely Planet, kas personīgi man bija pārsteigums, saka, ka Bruneja ir OK. OK – tādā ziņā, ka tur drīkst un pat vajag braukt. Esot mazs un jauks Borneo salas stūrītis. Tā kā Brunejai naftas pietiek, ar šo apakšzemes resursu ir pieticis, lai pietaupītu to, kas ir virs zemes, tai skaitā neskartos Borneo lietus mežus. Bruneja neesot ne mini-Dubaja, ne arī strikta musulmaņu zeme. Ja godīgi, izklausās interesanti.

Turpinām ar ēdienu. Man piektdien pusdienās bija patīkama lieluma steiks, kas lika domāt, ka vakariņās varētu iztikt bez gaļas. Tad, nu, no tām dažām receptēm izvēlējos veģetāro. Salāti ar aso zemesriekstu mērci.

Vajag ceturtdaļglāzi grauzdētus zemesriekstus. Grauzdētu zemesriekstu veikalā nebija, tāpēc uzgrauzdēju pats. Grauzdēšanas galvenais mērķis, liekas, ir tāds, ka ir vieglāk dabūt nost mizu. Vai apvalku. Es patiešām nezinu, ka to daļu sauc. Nu, to, kas ķertos kaklā, ja viņu atstātu.

Vēl vajag ap 400 gramiem tofu siera. Tofu siers pēc garšas ir nekāds, bet šeit mēs viņu uzlabojam. Apcepam eļļā ar sāli un nosusinām uz papīra dvieļa.

Novārām 3 kartupeļus, notvaicējam ap 250 gramiem svaigus spinātus, viegli aptvaicējam sagrieztu pusi maza kāposta. Spinātus pēc tvaicēšanas sakapājam, kartupeļus sagriežam mazos kubiņos. Starp citu, jāvāra kartupeļi ir ar mizu, pēc novārīšanas tikai jāmizo – tā darot salātiem – to man sieva iemācīja.

Šo visu, plus vēl dīgstus (es ņēmu lēcu dīgstus) kārtojam uz šķīvja.

Gatavojam mērci. Beram traukā attīrītus riekstus, 4 ķiploka daiviņas, 5 tējkarotes sojas mērces, 3 ēdamkarotes laima sulas, 4 tējkarotes brūno cukuru, 2 ēdamkarotes ūdeni un kajēnas piparus. Oriģināli ceturtdaļa tējkarotes, bet ir jāsarunā ar pārējiem, lai nebūtu par asu.

To visu sablenderējam, un mērce ir gatava. Mērci pa virsu dārzeņiem un – ēdienu galdā!

Nākamnedēļ Bulgārija. Vajadzētu būt vienkārši. Bet, ja būs kārtējais gaļas sautējums dārzeņos, apsolu meklēt kaut ko citu.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. IlzeLA at 10:02

    O, šis izklausījās interesanti :) Kā garšoja?
    Pilnīgi piekrītu par atkāpi – galu galā parasti vistipiskāk ir tas, kas ir vislētāk (rīsi, pupiņas) vai ļoti specifiski, ko te uzvburt nevarēs 😉

  2. Armands Brants Author at 10:04

    Šis bija labs, man tā mērce ļoti patika, varēju pat asāku taisīt, bet tad man atbalsts būtu bijis mazāks…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>