Ar šķīvi pa pasauli: #31. Bulgārija

Šopskij salātiJa man saka “Bulgārija”, pirmais, kas nāk prātā, ir Zelta Smiltis. Nē, ne jau tiešām zelta smiltis, bet kūrorts. Nekad neesmu bijis, bet manā bērnībā visi par to runāja. Arī pēc komunisma ēras beigām daži tur ir bijuši, bet neko citu kā “viss ir lēts” neesmu par to vietu vairs dzirdējis. Tātad, gan jau ka lēti gan cenu, gan izpildījuma ziņā.

Mums ir jābūt pateicīgiem Bulgārijai par pašapziņas celšanu. Kopš Eiropas Savienībā tika uzņemtas Bulgārija un Rumānija, Latvija pacēlās par divām vietām, un tagad ir tikai trešā nabadzīgākā ES valsts. Nekas neiepriecina vairāk, kā ziņa, ka kādam citam neiet. Es bērnībā, kad atnesu mājās liecību ar trijniekiem (nē, nav tik traki, piecu baļļu sistēmā tā bija sekmīga atzīme) svarīgajos mācību priekšmetos, mēģināju norādīt, ka nav nemaz tik traki, ka kaimiņam, piemēram, matemātikā vispār divnieks ir, kā arī uzvedība neapmierinoša. Par laimi, man rūpīgi, vairāku gadu garumā tika skaidrots, ka tas ir vienalga, kas ir citiem, ka uz mani attiecas tikai manas paša sekmes. Apmēram uz devītās klases beigām man beidzot šī patiesība pieleca.

Bulgāriem ir karalis (cars), kuru 1946. gadā komunisti nometa no troņa. Kas ir interesanti – viņš 2001. gadā kļuva par Bulgārijas premjerministru uz četriem gadiem. Bieži tā negadās. Kas vēl ir interesanti – viņam ir pieci bērni – četri dēli (Kardams, Kirils, Kubrats un Konstantīns) un viena meita (Kalina). KKKKK. Nez, latviešu valodā vispār ir tik daudz personu vārdu uz K burta?

Ja runājam par Bulgārijas virtuvi, es teiktu, ka tur nav nekā tipiska. Nē, nopietni – lasīju ēdienu receptes un, atmetot visus sautējumus, kuri pagaidām man ir paguvuši apnikt, visi ēdieni likās pazīstami no citām zemēm. Dažus pat gribētu pagatavot, bet pacietīšos līdz citai reizei, kad būs kāda no tuvu austrumu virtuvēm, no kurām, liekas, šie ēdieni ir nākuši. Tai vietā šoreiz, jau otro nedēļu pēc kārtas būs salāti. Šoreiz “Šopskij” salāti, kurus pat dažos tūrisma materiālos noteikti iesaka nobaudīt. Bet te arī līdz tipiskumam un unikalitātei ir tālu, jo šie salāti ir sastopami arī citās Balkānu virtuvēs.

Vajadzēs brinzu. Tas ir tāds siers, kas ir nogatavots sālījumā. Kādreiz tā bija tāda populāra metode kā uzglabāt sieru, dārzeņus, zivis un gaļu. Pie mums, atceros, kādreiz sēnes uzglabāja sālījumā, citu gan neko neatceros.

Tātad, brinzu 200 gramus. 3 lielus tomātus, 3 lielas sarkanās paprikas, 3 mazos gurķus, 1 sarkano sīpolu, sauju svaigus pētersīļus. Tomātus sagriežam kubiņos, papriku apvārām tā, lai var nomizot, sagriežam garās strēmelēs (vidū sadalām, lai nav par garām), gurķus gareniski uz pusēm un šķēlītēs, sīpolu pusgredzenos (labs vārds, ne? Pats nupat izdomāju). Pētersīļus sakapājam. Sajaucam olīveļļu ar baltvīna etiķi pusi uz pusi. Visus sagatavotos dārzeņus sajaucam ar sāli un olīveļļas/etiķa maisījumu. Liekam uz šķīvjiem kaudzītēs un apberam ar sarīvētu brinzu.

Ēdiens nebija nekas neparasts, toties patīkami atsvaidzinošs, vasarai gluži piemērots.

Nākamnedēļ būs Burkinafaso. Valsts ar interesantu nosaukumu, par kuru es nezinu pilnīgi neko. Pagaidām.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *