Ar šķīvi pa pasauli: #32. Burkinafaso

Burkinafaso virtuveBija plāns. Burkinafaso ēdienu gatavot svētdien. Galvenokārt tāpēc, ka svētdien bija paredzēts mazāk karsts laiks, kas nav mazsvarīgi, ja istabas temperatūra ir virs vēlamās normas – nav nekādas vēlmes karstumā vēl darbināt plīti. Svētdien bijām Rundālē, kur tagad pilnā sparā zied rozes. Pils apmeklējums beidzās ar vēlajām pusdienām (starp citu, tur “Baltajā Mājā” pasniedz lieliskus vīngliemežus), kā rezultātā nemaz negribējās neko gatavot tikai pienākuma pēc. Tai vietā iknedēļas pasaules apceļošana ar garšu un smaržu receptoriem tika atlikta uz pirmdienu.

Jā, Burkinafaso patiešām ir valsts nosaukums. Viņu vietējās valodās tas nozīmē kaut ko kā “taisnīgo un godīgo zeme”. 98. vieta pasaulē pēc korupcijas uztveršanas indeksa.

Iedomājieties, viņu ir apmēram 15 miljoni. Un es tā īsti ne par vienu slavenu viņējo neesmu dzirdējis. Redz, latvieši ir apmēram divi miljoni, bet, ja var ticēt literatūrai, viņi vienmēr ir visur bijuši. Un, ja ne kā savādāk izceļamies, tad vismaz kādā sporta veidā kādu sarūgtinām, ja nu gadījumā kādam tas rūp. Bet viņi – 15 miljoni un nekādu ziņu.

No otras puses – nekādas ziņas – tās ir labas ziņas. Puse no iedzīvotājiem ir kristieši, puse ir musulmaņi. Kā rāda statistika, tas ir reāls iemesls kautiņam. Bet varbūt izglābj tas, kā viņi paši saka – 50% ir kristieši, 50% ir musulmaņi, bet 100% ir animisti. Uzziņai – viņi tic, ka jebkurā lietā uz pasaules (ne tikai dzīvā būtnē) ir dvēsele. Iztirzājums šim jautājumam noteikti ir garš un komplicēts, bet, vismaz pirmajā brīdī liekas, ka kaut kas no tā viņiem palīdz. Galu galā, mēs neko neesam dzirdējuši ne par šaušalīgu konfliktu Burkinafaso, ne par brašajiem tās zemes dēliem, kas devušies pasaulē džihādu izcīnīt. Ja jautājat man – mani interesē un es atbalstu jebkādas filozofiskas pārdomas, kamēr tās neliek nevienam vilkt dinamīta jostu vai šaudīties ar zeme-gaiss-zeme vai jebkādas citas kombinācijas raķetēm.

Varbūt Burkinafaso varētu savu pieredzi nest pasaulē. Varbūt Džordžs dubultvē Bušs un Osama bin Ladens varētu tur kādu semināru apmeklēt? Ak, jā, piemirsu. Osamam jau ir par vēlu. Pakistānā tādus seminārus nerīkoja.

Ēšanai vajadzēs kuskusu. Jau ļoti sen, kad gatavoju Alžīrijas gaumē teicu, ka mums pēc pilnas programmas pagatavojama kuskusa veikalos nav, tāpēc iztiekam ar jau sagatavotu, kuru ir jāaplej ar ūdeni – gatavs 3 minūtēs. Bet tas vēlāk.

Vajadzēs apmēram puskilogramu gaļas. Jebkādu gaļu, var pat miksēt. Sagriežam gabaliņos un eļļā sacepam brūnu. Tad pievienojam sakapātu sīpolu un tomātu. Aplejam ar ūdeni, lai nosedz, piejaucam klāt apmēram 250 ml zemesriekstu sviesta, pievienojam sarīvētu pusi maza kāposta un kubiņos sagrieztu mazu baklažānu, nogriežam karstumu uz vidēju un gatavojam, kamēr gaļa mīksta. Īsi pirms gaļa mīksta, pagatavojam ātro kuskusu. Gaļu pasniedzam šķīvī kuskusam pa virsu.

Teikšu godīgi. Bija OK, bet vairāk neatkārtošu.

Un es neko nevaru darīt, ka tik īss tas receptes apraksts. Tieši tik vienkārši arī bija. Tāpēc es dažreiz saprotu, kāpēc tradicionāli recepšu aprakstos sākumā uzskaita visas satāvdaļas ar daudzumiem – katru sastāvdaļu jaunā rindā. Tā raksts izskatās garāks!

Nākamreiz Birma. Tāpat pazīstama zem nosaukuma Mjanma. Bet manā alfabētiskajā sarakstā ir kā Birma. Liekas, ka varētu būt kaut kas tāds kā zivju zupa. Bet varbūt arī nē.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>