Ar šķīvi pa pasauli: #34. Burundi

Boko boko hareesNez kā sauc tos cilvēkus, kas dzīvo Burundi. Iespējams, burundieši. Iespējams, burunduki. Labi, jau labi – jokoju!

Melnais caurums. Nopietni. 40% iedzīvotāju neprot lasīt. Viena no 10 nabadzīgākajām valstīm. Iemesls – pilsoņu kari, HIV/AIDS, izglītības nepieejamība, korupcija. Derīgie izrakteņi – varšs un kobalts. Neizklausās veselīgi.

Valsts Āfrikas vidū, kur nepilnos 30 tūkstošos kvadrātkilometru dzīvo vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju. 2008. gadā 8 miljoni. Apmēram 3 gadu laikā piedzemdēja klāt vienu tādu Latviju. Ne viņiem pabalstus vajag, ne par karjeru jārūpējas, vienkārši ņēma un trīs gados dabūja klāt 25%. Nē, un nav tā, ka uz turieni kā uz laimes zemi brauc apkārtējo valstu iedzīvotāji kobalta raktuvēs strādāt. Nekā – viņi paši pat cenšas emigrēt, ak tavu brīnumu…

Tā kā gaļa ir dārga, pusdienās parasti ēd saldos kartupeļus, kukurūzu un – jā, protams – pupiņas! Bet, tā kā arī šoreiz man nepavisam nevilka uz pupiņām, tad ēdīsim to ēdienu, kādu var atļauties pāris reizes mēnesī. Jeb arī – gan jau ka korumpētie blēži to var ēst katru dienu. Boko Boko Harees. Vista ar bulgurkviešiem.

Bulgurs ir specifiski sagatavoti kviešu graudi. Veikalā atrodami blakus kuskusam, pārdodas jau apvārīti. Tas nozīmē, ka tas nevajadzēs ilgi mērcēt, pirms gatavot ēdienu.

Darīsim šādi. Ņemam divas vistas filejas, liekam dziļā pannā, apberam ar 300g bulgura, pieliekam vienu lielu sarīvētu sīpolu, aplejam ar ūdeni tā, lai nosedz, plus 3 centimetri. Uzvārām, tad uzliekam vāku un sautējam uz mērenas uguns apmēram pusstundu.

Paralēli gatavojam saldo mērci. Mērcei vajadzētu 3 komplektus ar vistas iekšām. Jā, redziet, tur, Burundi viņiem nav tā, ka gaļa ir daudz un lēta, tāpēc ir jāizmanto visu. Nokāvi vistu, tad visu arī apēd!

Es atceros, ka bērnībā, padomju laikā bija līdzīgi. Ja vakariņās bija vista, tas nozīmēja, ka būs divas kājas, divi spārni un viss pārējais, no kā tas putns sastāv. Un ne vairāk. Nebija tā, ka šodien katrs dabūs vairākas vistas kājas. Man pašam, protams, kājas ļoti garšoja. Spārni mazāk. Bet visvairāk man garšoja sirds un aknas. Diemžēl, arī šīs sastāvdaļas vistām bija ierobežotā skaitā.

Protams, ka nekādus trīs iekšu komplektus tagad tā vienkārši dabūt nevar (ja vien nepērk 3 vistas), tāpēc es izvēlējos mērci taisīt no sirdīm. Arī sirdis šoreiz veikalā nebija, tāpēc nopirku aknas. Ņemam, tātad, vistu aknas (vienu iepakojumu, kas varētu būt ekvivalents 3 iekšu komplektiem – pēc matemātikas jau sāk izklausīties…), smalki sagriežam, apberam ar 3 ēdamkarotēm kurkumas pulvera, aplejam ar 120 ml ūdens. Uzvārām, piemetam šķipsnu sāls, 3 ēdamkarotes cukura un sautējam apmēram 10 minūtes. Tad ņemam nost un liekam atdzist.

Tikmēr vajadzētu būt pagājušām 30 minūtēm un bulguram vajadzētu būt pavisam mīkstam. Ņemam ārā vistu, sagriežam mazos gabaliņos. Liekam atpakaļ pannā, pieliekam 5 ēdamkarotes gī sviestu (kas tas ir, lasiet rakstā par Bangladešu) un cepam, kamēr viss tāds smuks, mīksts un labi smaržo. Tad vēl apcepam mazu, uz pusēm un šķēlēs sagrieztu sīpolu apmēram ēdamkarotē gī sviesta, saliekam visu pagatavoto katru savā bļodā vai bļodiņā un pasniedzam.

Un beigu beigās statistika. Par gaļu. Latvijā 2002. gadā vidēji viens iedzīvotājs patērēja 45.7 kg gaļas. Burundi tajā pašā gadā – trīs ar pusi kilogramus. Ja pieņemam, ka patēriņš ir daudz maz stabils, tad apmēram tagad burundieši visi kopā gada laikā apēd 35 miljonus kilogramu gaļas, kamēr mēs, kas esam apmēram piecas reizes mazāk, aprijam apmēram 91.4 miljonus kilogramu. Te nu bija mēs – mazā tautiņa, kas neko nevar… Zvēri – glābieties!

Bet, ja tā padomā – trīs ar pusi kilogrami gaļas gadā! Tas ir apmēram kā divreiz Jāņos pārēsties un viss – pārējo gadu saldie kartupeļi, kukurūza un pupiņas…

Nākamreiz Kambodža. Gadā 14 kg gaļas uz vienu cilvēku.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 7 comments for this article
  1. IlzeLA at 10:54

    Mm, šitas jau pēc esejas izklausījās (literāts un ēstgatavotmīlis manī sadzīvo apbrīnojami labi) :)

  2. Armands Brants Author at 10:57

    Matemātiski statistiskā eseja ar kulinārijas fonu. 😀

  3. IlzeLA at 17:30

    Nu vismaz man “regulāros” kulināros blogus netīk īsti lasīt kā tekstus (meklēt info – ok) :) Tev stāsts jau interesantāks par pašu ēdamo :)

  4. Armands Brants Author at 22:41

    Jā, es cenšos, lai ir arī stāsts. Es vismaz pats to kaut kā komplektā uztveru. Jo Burundi bez stāsta par Burundi ir tikai burtu salikums…

  5. Ieva Apine at 09:03

    Apraksts kā vienmēr izsmeļošs un asprātīgs:), bet nepieminēji rezultātu, garša laba?

  6. Armands Brants Author at 10:07

    Garša bija mazliet kā kaut kādai grūbu putrai vai kam tamlīdzīgam. Likās pazīstama, bet neatceros precīzi.

  7. Kristaps Ķēdis at 10:04

    Redz, kā. Izrādās, ka matemātiku, ķīmiju un kulināriju var vienā maisā sabāzt. Bet, jā, nabaga burunduki (tas par tiem Burundijas iedzīvotājiem) – visu gadu tās (sasodītās!) pupiņas jāēd 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>