Ar šķīvi pa pasauli: #37. Kanāda

PoutineKad es beidzu vidusskolu, mums angļu valodas eksāmenā, kā vienai no retajām skolām, bija jauninājums. Eksāmens sastāvēja no vairākām daļām, rezultātā ieguvām kaut kādus TOEFL punktus. Vai arī kāda cita standarta, kas to vairs var atcerēties. Runāšanas pārbaude bija pavisam advancēta. Visu runāto ierakstīja un tad sūtīja uz amerikāņu vēstniecību vērtēšanai. Man gadījās topiks par ASV/Kanādu. Pirmais jautājums – ko es vairāk vēlētos apmeklēt – ASV vai Kanādu. Pirms tam n-tās stundas mums bija treniņš par ASV ievērojamām vietām, tā ka tur bija ko stāstīt. Bet es biju attapīgs, es zināju, kā šo tematu varētu sabojāt. Es pateicu, ka es labāk gribētu uz Kanādu aizbraukt. Tas nekas, ka es neko nezinu par Kanādu, ka esmu dzirdējis tikai, ka tur daba ir smuka (varētu padomāt, ka ASV ir viena vienīga noasfaltēta plakne…). Lieki piebilst, ka neko no iepriekš ietrenētā es pastāstīt nevarēju, pašam nebija, ko teikt, rezultāts bija slikts. Labi, ka pārējās daļas atzīmi pacēla pienācīgā līmenī.

Protams, ka es pēc tam varēju vainot to, ka aizskāru amerikāņu vērtētāju pašapziņu, kā rezultātā mani iegāza. Varēju jau visādas sazvērestības meklēt. Bet, ja esam reāli, es angliski pieklājīgi iemācījos tikai tad, kad mans televizors sāka angliski runāt, kad sāku strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem varēju tikai angliski sarunāties. Tā ka viss bija godīgi, un Kanāda tik vien kā parādīja man manu īsto vietu.

Tas nu tā. Ja man tagad jautātu, ko es Kanādā vēlētos redzēt – divas vietas – Niagāras ūdenskritumu un Prinča Edvarda salu. Niagāras ūdenskritumu tāpēc, ka liels un varens, bet Prinča Edvarda salu tāpēc, ka smuki. Stāvi krasti, bākas, mazas mājeles. Brīvdabas muzejs, respektīvi. Apskatiet paši. Tam visam vēl klāt pieliekam jūras veltes restorānā ar mūziku ķeltu ritmos – pamēģiniet tik man tādā brīdī piezvanīt un iztraucēt!

Kanāda ir ļoti multikulturāla zeme. Man reiz viens vietējais no Toronto e-pastā rakstīja, ka esot izlasījis rīta avīzē, ka Latvijā ir kaut kādas problēmas futbola Virslīgā, totalizatori un tā. Man bija ļoti interesanti redzēt, ka kāds par to interesējas, pie tam tik tālā zemē. Man atbildēja, ka viņiem ir tik daudz un dažādas kopienas, ka avīzes raksta par notikumiem visā pasaulē, lai katrai kopienai būtu kas interesants, ko lasīt. Es gan nespēju iedomāties, ka latviešu kopiena Toronto interesējas par Latvijas futbola čempionātu, zinot, cik maz par to interesējas pat šeit uz vietas…

Un tāpēc man likās, ka būs jāizvēlas kādu no šo daudzo kopienu ēdieniem, lai pagatavotu ko tradicionālu. Bet – nekā. Pats tradicionālākais Kanādiešu virtuves pārstāvis ir kļavu sīrups, tas, protams, bez šaubām. Bet vairāk kā puse kanādiešu par nacionālo ēdienu ir atzinuši poutine. Varētu padomāt, ka ēdiens nosaukts par godu Krievijas premjeram, bet nē – konkrētais ēdiens, kuru pazīst zem šī nosaukuma, ir datēts ar 1978. gadu, kad Putins kaut kur apkārt spiegoja, respektīvi, nebija publiska persona, kuras vārdā ēdienus nosaukt.

Ēdiens vienkāršs. Kartupeļi frī ar brūno mērci un svaigā siera gabaliem. Svaigā siera gabali – tas ir mans brīvs tulkojums – franciski ir fromage en grains. Latviski akadēmisko tulkojumu atrast ir tik pat neiespējami, kā šo produktu atrast veikalā. Tas ir čedaras siers, tāds, kāds tas ir bijis pirms presēšanas un uzglabāšanas. Es, tātad, ņēmu čedaras sieru un sarīvēju lielos gabalos. Nav gluži tas, kas vajadzīgs, taču, domāju, ka vistuvākais tam, kam jābūt.

Brūnā mērce ir vienkārša. Tā ir tā mērce, kas tiek radīta tad, kad no pannas ir jānokasa tas, kas rodas, kad cep gaļu. Sviestā sacepam sakapātu sīpolu. Pannu, kuras dibenā ir ceptās gaļas atliekas, uzkarsējam, uzlejam glāzi ūdens un, ja ir vēlme, tad mazliet sarkanvīna. Kamēr vārās, maisām. Liekas, ka šo procesu sauc par deglazēšanu, cik atceros. Pielejam saturu klāt saceptajam sīpolam. Un pēc brīža pievienojam mazliet ūdenī atšķaidītus kukurūzas (kartupeļu) miltus. Vēl uzkarsējam kādu laiku, tad gatavs. Pannas piedeguma (atkal mans brīvs tulkojums) koncentrātu, ticiet vai nē, viņi tur, Kanādā veikalos pārdod. Mēs varam iztikt ar liellopa buljona kubiņiem.

Un frī kartupeļi. Kā pagatavot, es rakstīju jau tad, kad mīdijas beļģu gaumē ēdām. Bet toreiz man bija problēma ar pagatavošanas rīkiem. Es metu kartupeļus pannā un pēc tam tos zvejoju ārā, kā rezultātā tie līdzi paķēra daudz eļļas, kas nav labi, jo tad tie izmirkst. Tagad es izdomāju pats savu frī kartupeļu pagatavošanas aparātu. Mazais katliņš gandrīz pilns ar eļļu. Apmēram 1.2 litri. Un katliņā iegremdēts metāla caurduris, kurā sabērti kartupeļi. Viss pagatavošanas process tāds pats, kā pagājušo reizi.

Es pasniedzu bļodiņā – kartupeļi, tad mērce un pa virsu siers. Garša pārsteidzoša. Labā nozīmē. Es biju gaidījis, ka mērci mēs pēc pagaršošanas papildporcijām “aizmirsīsim” pievienot, bet nē – kaut kā tas viss labi kopā derēja…

Nākamnedēļ Kaboverde. Latviski tas būtu – Zaļā Raga salas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *