Ar šķīvi pa pasauli: #40. Centrālāfrikas Republika

Riekstu zupaEs ēdienu laicīgi pagatavoju, tikai uzrakstīt par to atliku. Droši vien tāpēc, ka nebija lielas sajūsmas par veikumu šoreiz.

Centrālāfrikas Republika kā jau normāla Āfrikas republika. Kaut kad bija kolonija, kaut kad ieguva neatkarību (šajā gadījumā no Francijas), kaut kad bija diktatori, kaut kad demokrātiskās kustības, bet vispār pa lielam viss ir slikti, ik pa brīdim kāds nolemj pašaudīties, kā rezultātā citiem ir jāmūk uz Čadu; nabadzība liela, preses brīvība maza.

Kaut gan, dažreiz es tā domāju – priekš kam tādā zemē preses brīvība ir vajadzīga, ja tāpat puse iedzīvotāju lasīt neprot…

Centrālāfrikāņu sievietes toties esot prasmīgas dažādu kultūraugu pārvēršanā alū un dažādos stiprajos alkoholiskajos dzērienos. Vispār, ar viņu ekonomiku esot interesanti. It kā skaitās viena no sliktākajām ar saviem 300 dolāriem gadā uz cilvēku, bet šie skaitļi neietver kreiso tirdzniecību ar pārtiku, dimantiem, ziloņkaulu un šo pašu alkoholu.

Vispār, es teiktu, ka šis ir kārtējais piemērs, kā cilvēki spēj sačakarēt sev dzīvi, ja viņiem dod vaļu. Satelītbildē zeme ir pilnīgi zaļa, fotogrāfijās izskatās pēc tādas mazas paradīzītes (tikai jūra trūkst). Bet kāds ir rezultāts? Kandžas dzīšana gan jau ka nav tas sasniegums, ar kuru lepoties…

Sākumā man likās, ka es zivi gatavošu. Bet tad, veikalā pētīdams zivju stendu, domājot, kura varētu būt tuvākā, padomāju – bet tā zeme tak nav pie jūras. Nemaz. Atmetu tai zivju padarīšanai ar roku un tur pat veikalā caur telefonu meklēju ko citu. Atradu zemesriekstu zupu. Skan dīvaini? Man arī sākumā tā likās, tāpēc arī izvēlējos, bet beigās sāku domāt – kāpēc dīvaini? Tad jau mūsu pašu zirņu zupu arī būtu jāuzskata par dīvainu…

Ņemam litru vistas vai dārzeņu buljona. Uzvārām un pieberam puskilogramu mazliet saspaidītus zemesriekstus. Varām uz vidējas uguns, kamēr mīksti. Receptē bija teikts, ka apmēram pusstundu, bet man vajadzēja vairāk. Iespējams, ka 45 minūtes.

Tad ņemam sietu un caur to izspiežam novārītos riekstus. Jā, tieši caur sietu. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc es šo zupu vairs nekad negatavošu. Ilgi, grūti, garlaicīgi. Iespējams, ka es vienkārši nemāku to darīt. Jeb arī rieksti vēl bija par cietiem.

Riekstu masai pielejam glāzi piena, pieberam pusi tējkarotes sāls un mazliet piparus. Uzsildām. Tikai nevāriet, jo tad būs neglīti, un bērni noteikti neēdīs.

Kaut gan – iespējams, ka arī tāpat neēdīs. Manējie palūdza desmaizes. Un, ja pavisam godīgi, man pašam arī šoreiz labāk patika desmaizes.

Vienmēr jau nevar būt garšīgi, vai ne?

Nākamnedēļ Čada. Tā zeme, uz kurieni mūk centrālāfrikāņi, kad viņiem kāds draud ar šaujamo. Zeme tur pat blakus. Cerams, ka recepte būs labāka.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *