Ar šķīvi pa pasauli: #41. Čada

Cālis āfrikāņu gaumēMani pagājušās nedēļas rezultāts diezgan nomāca. Un tā kā Čada ir Centrālāfrikas Republikas kaimiņzeme, tas lika būt uzmanīgam.

Ja palasām par Čadu, paliek skaidrs, ka tas ir kārtējais caurums. Septītā nabadzīgākā valsts pasaulē. 80% dzīvo zem nabadzības robežas. Uzziņai – nabadzības robeža sākas zem 1.25$ dienā. Poligāmija ir plaši izplatīta. Apmēram 40% sieviešu dzīvo tādā laulībā. Pie tam poligāmija ir atļauta ar likumu; nedrīkst vienīgi tad, ja sieviete pirms stāšanās laulībā pasaka, ka tas viņai neder. Protams, ticība tam, ka kāds viņām nopietni to jautā un liek rūpīgi izsvērt, apdomājot visus par un pret, ir ļoti maza. Lai arī valstī ir aizliegta vardarbība pret sievietēm, apmēram 45% čadiešu sieviešu tiek apgraizītas. Tas esot dziļi iesakņojies tradīcijās.

Es atceros, sākumā es centos katrai zemei pielikt klāt informāciju, kā uz turieni no Latvijas nokļūt. Tad, lūk, ja dzīvē viss ir redzēts, un ir vajadzība pēc neaizmirstamas pieredzes, lidojiet uz Parīzi un tad ar Air France uz N’Djamena. Vienā virzienā ap tūkstoti eiro. Neviens cits no Eiropas uz turieni nelido. Gan jau ka franči arī tikai pieklājības pēc, jeb atdodot kaut kādu nerakstītu sirdsapziņas parādu par to, ka bija Čadu kolonizējuši.

Čadas nacionālais ēdiens ir zemesriekstu un kabaču sautējums. Man tas izskatījās pēc iespējas sabojāt divas vakariņas pēc kārtas. Tāpēc šoreiz izvēlējos ko tādu, ko noteikti šie 80% čadiešu pat sapņos nav redzējuši, ko daudzmaz regulāri ēd tikai apmēram nulle, komats, nulle kaut kādi procenti, kas ir tikuši klāt kādam ševronam vai petronasam, kas pumpē naftu un dod ienākumus valstij, kura, savukārt, 70% no ienākumiem novirza nabadzības apkarošanas programmām. Jā, tik, sasodīts, to programmu administrēšana baigo naudu prasa, pieredze arī nav nekāda lielā, tā ka efektivitāte arī varētu būt labāka, bet, nu, es ticu, ka vismaz dažiem tūkstošiem no Čadas 10 miljoniem iedzīvotāju ar naftas naudu šim tam pietiek.

Tātad – cāļa cepetis āfrikāņu gaumē. Ņemam cāli 1 gab. No iekšpuses iesmērējam ar ēdamkaroti sāls. Iekšā ieliekam gabalu sviesta un pētersīļu buntīti. No ārpuses iesmērējam ar trīs ēdamkarotēm eļļas un liekam cepties 180 grādos. Laiks – 20 minūtes uz katru cāļa puskilogramu. Normāla, standarta izmēra broilerim būs apmēram viena stunda. Kad cālis paliek brūngans, periodiski aplejiet viņu ar to buljonu, kas notek pannas apakšā. Pasniedziet ar rīsiem.

Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Šī bija pirmā reize, kad krāsnī cepu veselu vistu, un rezultāts dara mani drosmīgu to atkārtot vēlreiz!

Nākamreiz Čīle. Vīnu lielvalsts.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. gāts at 22:01

    man gan šoreiz rodas sajūta, ka tā ir vienkārši cepta vista, nevis kaut kas eksotisks… bet apraksts “ārpus” ēdiena labs.

  2. Armands Brants Author at 05:57

    Nu, bet, ja palasi iepriekšējos rakstus, cik bieži ir kaut kas eksotisks? Nav jau tā – kā Āfrika, tā uzreiz kaut kas dīvains jāēd. Es atceros, pirms gadiem 10 Rīgā bija āfrikāņu restorāns. Ēdieni tur bija diezgan normāli, arī ar vistu. 😉

  3. gāts at 12:36

    nū, vispār jāsaka, ka pirmo reizi man šāda doma radās. nu labi, nevis eksotisks, bet varbūt – interesants, kaut kas jauns, mazāk zināms? Cepta vista nav interesants ēdiens, tā ir vienkārši cepta vista. Tāpat kā sviestmaize, cepta ola, vārīta ola, cepti kartupeļi, vārīts cīsiņš. 🙂 bet labi, tagad pārlasīju, ka autoram šī ir pirmā reize, kad cepta vesela vista, tāpēc pavisam citas sajūtas 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *