Ar šķīvi pa pasauli: #42. Čīle

Vakariņas Čīles gaumēČīle man asociējas ar vīnu. Pārsvarā sarkano. Jaunā pasaule. Vīnu pazinējiem ir savi viedokļi par to, vai jaunā pasaule ir labāka vai sliktāka par veco, bet, ja jautājat man – nav nekādas lielās starpības. Tāpat kā Eiropā, arī Čīlē vīni priekš manis iedalās sarkanajos un baltajos, garšīgajos un negaršīgajos. Un, tā kā vīnu šķirnes tur ir ļoti, ļoti daudz (Čīle ir devītā lielākā vīna ražotāja un piektā lielākā vīna eksportētāja pasaulē), tad labus vīnus tur nevajadzētu būt problēmām atrast. Es pat šeit lielveikalā spēju atrast tādus, kas klasificējas zem “garšīgi”, tā ka gan jau būs labi. Lai strīdas tie, kuriem ir smalkāka saprašana un sarežģītākas vērtēšanas sistēmas.

Ja man jautājat, kas ir slavenākie čīlieši, tad es teiktu, ka tie, kas attēloti uz Lieldienu salas statujām. Jeb arī Pinočets.

Toties pats slavenākais Čīles realitātes šovs bija par to, kā viņi 2010.gadā glāba ogļračus. Labi, ka ar laimīgām beigām, jo nelaime bija īstāka par īstu. TV, avīzes, citi masu mediji sekoja glābšanas operācijai no augusta līdz oktobrim. Beigās viss bija pa smuko – ar karogiem, ļoti patriotiski. Bet, ja padomā par tiem miljoniem, kas visā pasaulē sekoja līdzi glābšanas operācijai ar TV starpniecību… Nav līdzības ar jebkādu realitātes šovu, tikai ar to atšķirību, ka lieta ir daudz nopietnāka?  Un kas pēc tam, kad viss beidzās? Pēc nedēļas, es teiktu, ka lielākā daļa šo visu jau bija aizmirsusi. Un ja būtu slikti viss beidzies? Tāpat pēc nedēļas būtu pārslēgušies uz kādu citu notikumu, kam aizrautīgi sekot līdzi. Tas ir līdzīgi kā filmā Hotel Rwanda, tas gan par citu valsti bija. Cilvēki uz to visu noskatīsies, pateiks “Ak, mans Dievs!” un turpinās ēst savas vakariņas.

Un visā šajā glābšanas pasākuma atspoguļošanā – uz ko bija lielāks fokuss – uz cilvēcisko aspektu, jeb uz tehnoloģisko pusi? Nevajadzētu it kā būt šaubām, kas ir svarīgāks, vai ne?…

Kā ēdiens šoreiz tas, kurš esot pats populārākais Čīlē. Pastel de Choclo. Gaļas un kukurūzas pīrāgs.

Iekurinām cepeškrāsni uz 210 grādiem. Ņemam 6 svaiga bazilika lapas, sakapājam. Pannā uzsildām 3 bundžas kukurūzas, 3 ēdamkarotes sviesta, sakapātās bazilika lapas, sāli vienu tējkaroti. Lēnām pievienojam glāzi piena, mazliet mazāk. Maisām visu laiku, kamēr maisījums paliek tāds biezs.

Atcerieties bērnībā, kad piens netīšām uzvārījās, tad – kas viņam virsū izveidojās? Pareizi – “fuj, plēve!”. Tagad, kad jūs maisāt, “lai paliek biezāks”, tas nozīmē, ka no piena pāri paliek tikai “fuj, plēve”. Nogrieziet mazu uguni un sildiet apmēram 5 minūtes. Tad nolieciet malā, kamēr gatavojat gaļu.

Ņemat vienu cāļa fileju, novāriet, nolieciet malā.

Ņemiet apmēram 400 gramus liellopa maltās gaļas. Neesiet slinki, samaliet gaļu paši – savādāk nevar būt drošs, kas tur paslēpies ir tajā veikalā samaltajā gaļā. Gaļu ir jāmaļ tieši pirms gatavošanas. Nav labi, ja arī nav tur sabāzti iekšā visi iespējamie konservanti, samaltai gaļai labi tiek klāt gaiss, un ko dara gaiss? Pareizi – bojā gaļu. Tāpēc labāk pērciet veselus gabalus, samaliet un uzreiz uz pannas.

Ņemiet 3 lielus sīpolus, sakapājiet, cepat eļļā, kamēr mīksti. Tad pievienojiet malto gaļu. Kad sacepta, pievienojiet tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, sāli un piparus pēc garšas.

Tagad ņemiet ugunsizturīgo trauku, kurā jūs lazanju cepiet. Apakšā ieklājiet maltās gaļas maisījumu. Tad glāzi melnās olīves, tad glāzi rozīnes. Tad sagrieziet strēmelēs novārīto cāļa fileju un uzklājiet nākamajā kārtā. Un tad pāri visam kukurūzas maisījumu. Un pa virsu tējkaroti pūdercukura. Lieciet krāsnī uz 30-35 minūtēm, kamēr smuki zeltaini brūns.

Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka pirms tam bija labi pastrādāts dārzā svaigā gaisā, bet ēdiens bija labs! Klāt glāze Čīles vīna. Un varam gatavoties nākamai nedēļai – Ķīna. Ķīna ir kaut kas milzīgi liels. Gandrīz tik pat liels kā Itālija. Būs rūpīgi jādomā, ko pagatavot.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 11 comments for this article
  1. IlzeLA at 09:25

    Olīves veselas?
    Par čīles vīniem piekrītu 100% 😀

  2. Armands Brants Author at 15:06

    Jā, olīves veselas. Lai ērtāk, tad bez kauliņiem. 😉

  3. Erkskrozite at 21:50

    Nevis piirags bet sacepums!!!

  4. Armands Brants Author at 23:20

    Pīrāgs gan. Sacepums ir tad, kad visu samaisa kopā.

  5. Ieva Apine at 16:09

    Šis bija fantastisks! Neēdu termiski pastrādātas rozīnes, bet šī bija reize, kad prasīju papildporciju! Pēc sastāvdaļām nepateiksi, ka rezultāts ir super!!!

  6. Armands Brants Author at 18:08

    Šī toties bija mana pirmā reize, kad kādam pagatavoju ēst, bet pats aizbraucu prom, nesagaidot reakciju. 🙂

  7. Linda at 01:06

    Super ideja! Vienīgi izpildījums izklausās pēc “a la estilo leton”. Čīlē pastel de choclo nekad šādā izpildījumā neesmu ēdusi. Par nosaukumu es negribu strīdēties, bet manuprāt, ne visi “pastel” vai “pie” latviski būtu tulkojumi kā pīrāgi. Šajā gadījumā kukurūzas pīrāgs ir tāds pats pīrāgs kā ganu pīrāgs (shephard’s pie) britu kulinārijā. Turklāt ēdienam ir tikai divas kārtas – pildījums un kukurūzas masa. Jebkura aptauja Čīlē uzrādīs, ka vispopulārākais vistas gabals pastel de choclo ir vistas kāja. Un čīlieši pievienos arī cietu vārītu olu. Man šķiet, ka pildījuma (Čīlē saukts arī par “pino”) garšas labāk savelkas, ja tās ir samaisītas un nevis kārtotas kārtām (tā ir gaumes lieta, bet kārtām kārtotu neesmu ēdusi). Mans galvenais iebuldums ir par virsējo kārtu, jo visa burvība ir šo divu kārtu saspēlē. Ja nav svaiga kukurūza, man labāk garšo ar saldētu kukurūzu, nevis konservētu. Bet problēma ir apstāklī, ka kukurūza tiek sablenderēta (samalta), pievieno pienu, uzvāra, lai noņem pienaino garšu un izveidojas pastai līdzīga konsistence. Keramikas cepamtraukā apakšā liek pildījumu un vistas kāju, pārklāj ar kukurūzas pastu, to pārsmērē ar olas dzeltenumu un viegli apbārsta ar pūdercukuru. Mūsdienīgākās versijās gatavojot “pino” pievieno nedaudz vīnu, bagātinot gaļas garšu.

  8. Armands Brants Author at 11:11

    Liels paldies par komentāru! Man gadījās tā, ka recepte, pēc kuras taisīju, bija bez blenderēšanas.
    Droši vien, ka tad, kad visu apli būšu vienreiz izgājis, būs jālasa komentāri un jāatkārto precizētās receptes. Un vispār kādreiz, kad vairs nebūs jāstrādā, varētu visas tās vietas apceļot un pamēģināt, kā to dara vietējie. 🙂
    Bet par šo viens ir skaidrs – bērniem labāk noteikti patīk ar veselu, nevis sablenderētu kukurūzu – interesantāk. 🙂
    Un šis visiem patika. Varbūt čīliešiem ir vērts pamēģināt?

  9. Linda at 21:55

    Žēl par recepti. Čīlē ir daudz receptes ar kukurūzu, un kukurūza ir oi, oi, cik garda. Tomēr pastel de choclo ir kaut kas no čīliešu identitātes. Jebkuram citam sacepumam es piekristu mainīt sastāvdaļu struktūru, bet ne šeit. Turklāt blenderējot ar pienu un vārot masu, nav ne vēsts no piena plēves un tā nekur nestaipās! Otrkārt, šeit arī pīrāga ideja – pamatmasa un pildījums. Treškārt, pamatmasai nosedzot (vismaz 2cm) pildījumu, tas izcepas daudz sulīgāks. Un čīliešu bērniem ļoti labi garšo ar kukurūzas masu, ja vien porciju traukā viņi atrod apceptu vistas kājiņu. Vārīta vistas krūtiņa varētu būt pasausa…(es neesmu krūtiņu piekritēja, līdzīgi kā bērni). Protams, ka ar visiem teju jau nacionālajiem ēdieniem, strīdi par autentiskāko ir nemitīgi, bet ar blenderētu masu virspusē tomēr vajadzētu būt. To var apskatīt, uzliekot visvienkāršāko attēlu meklēšanu google. Vēlu veiksmi eksperimentiem!

  10. Armands Brants Author at 22:51

    Bija 2cm! 🙂
    Nebija sablenderēta, bet bija 2 cm. Pirmajā reizē (tajā, kas ir šajā bildē), teikšu godīgi – nebija, bet visas nākamās reizes, kad devām viesiem – bija! Tā ka ar sulīgumu bija lieliski.
    Bet – es pamēģināšu arī sablenderēto variantu un salīdzināšu. Un pārbaudīšu uz bērniem!

  11. Armands Brants Author at 22:56

    Un par plēvi tas vairāk bija lai jautrāk, kā arī manas pirmās ne-profesionālā-pavāra asociācijas. 😉
    Un par sulīgumu – pat vistas fileja bija sulīga!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *