Ar šķīvi pa pasauli: #44. Kolumbija

Sautējums kolumbiešu gaumēNē, tās Austrālijai piederošās salas, kuras solīju pagājušo reizi, būs kādreiz citreiz, ja vispār būs. Nav recepšu, vismaz neko nevaru atrast. Padevies es neesmu, ir vēl dažas idejas, bet pagaidām atliekam.

Tai vietā Kolumbija. Asociācijas – Šakira, Huans Pablo Montoija un narkotiku karteļi. Un vēl arī Gabriels Garsija Markess, bet to, ka viņš ir kolumbietis, es nezināju. Droši vien tāpēc, ka viņa grāmatas man plauktā stāv ar atzīmi “izlasāms”, nevis “izlasīts”.

Bet, jā, Kolumbija asociējas ar noziedzību. Aizbrauksi, noteikti nošaus; ja nenošaus, tad vismaz nolaupīs. Tai pat laikā es vienmēr atceros stāstu, kuru man stāstīja cilvēks, kas to pusi bija ar moci apceļojis. Var jau būt, ka stāsts bija par Venecuēlu, bet pa lielam, tas pats vien ir, vismaz asociāciju ziņā. Viņi bija runājuši ar kādu vietējo, kuram arī patīk ceļot – viņš stāstīja, ka labprāt aizbrauktu uz Austrumeiropu, bet “jā, to jau nevar, tur ir ļoti bīstami”…

Droši vien ir mazāk jālasa avīzes un jāpārstāj vispārināt. Gan mums, gan arī viņiem.

Ir tāda pilsēta Kolumbijā – Medelina. Kādreiz bija numur viens, ja runāja par sliktām lietām – narkotikas, slepkavības utt. Un tad, liekas, ka 2003. gadā Medelinas mērs nolēma šo lietu izbeigt. Tā stāsta, ka pēc tam tur ir kļuvis drošāk kā Ņujorkā.

Bet tik pat labi var būt, ka es jums te pasakas stāstu, jo citi resursi saka, ka pasaules bīstamākā pilsēta ir Bogota, Kolumbijas galvaspilsēta. Gan jau ka ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt. No Berlīnes pa taisno uz Bogotu, vienam cilvēkam apmēram 500 lati. Vienā virzienā. Katram gadījumam.

Ēdiena ziņā nekas bīstams. Sen nebija sautējums gatavots. Uzreiz brīdinu – šis nav kolumbiešu nacionālais ēdiens. Nacionālais ēdiens viņiem ir kaut kas tāds, kas man izskatījās pēc tā, ko vācu pensionārtūristi ēd brokastīs jebkurā pasaules malā. Tai vietā izvēlējos ko tādu, ko es pats vēlētos pamēģināt. Sautējums kolumbiešu gaumē.

Ņemam apmēram 600 gramus liellopa gaļas mīkstumu bez taukiem. Sagrieziet gabalos, apberiet ar sāli un pipariem (ceturtdaļtējkarote katra). Apcepam eļļā apmēram 5 minūtes. Pievienojam 4 glāzes sagrieztus saldos kartupeļus (apmēram viens vidēji liels kartupelis), 2 daiviņas smalki sakapātu ķiploku, 1 lauru lapu, 1 kanēļa standziņu, 1 lielu sīpolu sagrieztu 8 daļās, 1 bundžu mizotus tomātus, pielejam glāzi ūdens, nogriežam mazu uguni un atstājam procesēties zem vāka apmēram astoņas stundas. Pēdējā laikā tāda gara tā gatavošana sanāk.

Beigās pievienojam astoņas uz pusēm pārgrieztas žāvētas aprikozes, sautējam vēl 15 minūtes. Pēc tam izņemam lauru lapu un kanēļa standziņu, apberam ar buntīti sakapātu pētersīļu, un ēdiens ir gatavs.

Par garšu – man tomēr liekas, ka visi tie sautējumi viens no otra tikai ar kaut kādām niansēm atšķiras. Man ir bijis dzīvē viens sautējums, kurš ir atmiņā vēl joprojām, bet par to būs stāsts pie cita burta.

Nākamreiz būs Komoras. Kaut kādas salas netālu no Mozambikas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. Ieva at 11:58

    es biju Kolumbijā pirms 6 gadiem. Viena no retajām vietām pasaulē, kur vēl cilvēki priecājas redzot tūristus, jo tādu tur ir maz (un vēl mazāk no Eiropas). Bet runājot par ēdienu…tas mani neaizrāva…Kolumbijā piedzīvoju arī vienu no lielākajām gastranomiskajām katastrofām. Banānu lapā ievīstīta biezputra (iespējams kukurūza) un pa vidu trekna gaļa…brr un tas viss smaidīgu vietējo acu priekšā, kas draudzīgi gaida atbildi uz jautājumu – Kā garšo?

  2. Armands Brants Author at 21:22

    Nē, nav obligāti, tas vairāk ir no lopa vecuma atkarīgs. Jaunlopu gan jau var mazāk sautēt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>