Ar šķīvi pa pasauli: #45. Komoras

Vista Komoru gaumēIr zemes, par kurām es kaut ko zinu, kā arī zinu, kur tās atrodas. Ir zemes, par kurām es šo to zinu, bet neesmu īsti drošs, kur tās atrodas. Un tad ir zemes, par kurām es neko neesmu dzirdējis, kā arī nav ne jausmas, kur tās atrodas. Komoras ir valsts no pēdējās valstu grupas.

Valsts, patiesībā, ir interesanta. Atrodas tā starp kontinentālo Āfriku un Mozambiku. Tā sastāv no četrām lielām salām – Lielās Komoras, Moeli, Anžuanas un Majotes. Pēdējā ir visinteresantākā. Tā bija vienīgā sala, kas referendumā 1974.gadā nobalsoja pret atdalīšanos no Francijas, un Komoru valdība tā arī nekad šo salu, kopš neatkarības iegūšanas, nav pārvaldījusi. Majote 2009.gadā referendumā pārliecinoši nobalsoja par to, ka no 2011.gada tā kļūst par Francijas aizjūras departamentu.

Stāsts par pašu valsti – parastais Āfrikas neglītais. Sala Indijas okeānā – vajadzētu visam būt lieliski, ar skaistu dabu, laimīgiem iedzīvotājiem, siltu klimatu, naudu-tērēt-kāriem tūristiem un tamlīdzīgi, bet realitāte ir daudz sliktāka. Zeme ir pārapdzīvota, noplicināta, valsts pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir saraksta lejasdaļā ap 150. vietu. Starp citu, atšķirība tieši šī rādītāja ziņā starp Komorām un Majoti ir vairāk kā ievērojama – Komorās 802$, Majotē 6500$.

Toties Komoras ir vienīgā valsts, kas ietilpst gan Āfrikas Savienībā, gan Frankofonijā, gan Islāma Sadarbības Organizācijā, gan Arābu Līgā, gan arī Indijas Okeāna Komisijā. Droši vien tiem, kas sēž no māliem salipinātā būdā un domā, ko rītdien ēst, šis arī liekas varens ārpolitikas sasniegums.

Lai nu paliek viņu iekšpolitika un ārpolitika, mēs pārejam pie ēdiena. Šoreiz atkal gatavosim veselu vistu. Jeb – kā rakstīts uz etiķetes – “2 mēnešus jaunu cāli”.

Sakapājam divus stiebrus citronzāli, divas daiviņas ķiploka, 2 cm ingvera saknes un izspiežam vienu citronu sulā.

Citrona sulā sablenderējam pusi no citronzāles, ķiploku un ingveru. Pievienojam ūdeni, ja liekas, ka vajag.

Pārējo citronzāli iebāžam cālim vēderā. Tāpat tur sabāžam arī bunti kinzas un piparmētru. Iesmērējam cāli ar sagatavoto masu. Receptē bija rakstīts, ka vajag to masu dabūt zem ādas, bet es patiešām nespēju iedomāties, kā tādu konsistenci tur varētu dabūt. Bet, ja rūpīgi rīvē, tad gan jau paies arī zem ādas.

Uzsildām cepeškrāsni līdz 230 grādiem, ieliekam cāli uz 15 minūtēm. Tad nogriežam karstumu līdz 180 grādiem un atstājam uz laiku, apmēram pusstundu katram cāļa kilogramam. Un bieži aplaistiet cāli ar notecējušām sulām. Ja sulas ir par biezām, pievienojiet ūdeni.

Pasniedziet ar kartupeļiem. Receptē nebija rakstīts, ar kādiem un kā pagatavotiem. Es ņēmu gan “parastos”, gan arī saldos un cepu tos reizē ar vistu cepeškrāsnī. Tikai tad jāatceras, ka gatavošanas laiks ir ilgāks. Tas man nāca kā atklāsme šoreiz. Bet loģiski – cepšanās taču ir enerģijas uzņemšana, bet, jo vairāk masas, jo vairāk enerģijas nepieciešams.

Garšoja ļoti labi. Ingvers un piparmētra deva tādu kā svaigumu.

Nākamnedēļ Kongo. Visīstākā Āfrika, ja runājam par stereotipiem, ne?

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. Sidraba at 23:46

    Vistai apakšā pie filejas ir tādas kā ādas kabatiņas, kuras var smuki uz augšu pacelt un atdalīt no pašas krūšu filejas. Tur arī to masu var likt. 🙂 Tagad cepu tikai zem ādas liekot garšvielas un nedaudz apsmērējot ārpusi ar kādu mērci. Ļoti labi ir zem ādas garšaugi. 🙂

  2. Armands Brants Author at 10:39

    Nu, bet, ja apakšā paliek, tad taču augšai (mugurai) nekas netiks, ne?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *