Ar šķīvi pa pasauli: #49. Kotdivuāra

Sautējums Kotdivuāras gaumēSeriāliem jau arī ir tā neregulāri. Tad ir katru nedēļu, bet tad ir pārtraukums uz vairākām nedēļām. Ziemassvētki, kādi citi svētki, scenāristu lokauts, vai kā tas pasākums pirms dažiem gadiem saucās. Bet vispār jau filmēšanas notiek, un parasti, vismaz kvalitatīviem seriāliem, nav tā, ka pa nedēļu uzfilmē un tad rāda, kas sanācis. Vismaz man tā liekas.

Lūk, man ir līdzīgi. “Uzfilmēts” ir, bet līdz nonāk līdz “skatītājam”, paiet kāds laiciņš. Šobrīd, kad rakstu, rindā, šo ieskaitot, ir trīs valstis.

Bet tā, uztraukumam nav pamata, interese nekur nav pazudusi, drīzāk otrādi. Nesen, novembrī bija tieši gads, kopš iesāku šo lietu. Esmu uzzinājis daudz jauna, izmēģinājis vairākas sastāvdaļas, kuras tāpat vien nekad nebūtu iedomājies izmantot. Valstu topā vēl joprojām stabili pirmajā vietā ir Beļģija ar savām mīdijām. Bezmaz būs jāsāk plānot veids, kā atkal kaut kad aizbraukt uz Briseles zivju ielu.

Bet šoreiz ne par Beļģiju, bet par Kotdivuāru. Kotdivuāra man asociējas ar vienu vienīgu Didjē Drogbā. Nē, viņš ir nevis prezidents, bet gan futbolists, kurš jau ilgāku laiku spēlē Londonā pie Abramoviča. Var jau gadīties, ka viņš, kad beigs dzenāt bumbu, ņems piemēru no mūsu pašu Zemļinska un kļūs par Kotdivuāras deputātu, bet kas zina, vēlāk par pašu prezidentu.

Kotdivuāra tulkojumā no franču valodas ir Ziloņkaula krasts. Jau rakstot par Beninu, minēju, ka Āfrikai kādreiz bija četri krasti – Piparu krasts, Zelta krasts, Vergu krasts un Ziloņkaula krasts. Vēsture viņiem samērā līdzīga kaimiņvalstīm. Pirms-islāma, islāma periodi, tad Eiropiešu periods, kuru šajā zemē pārstāvēja franči, un tad neatkarība. Starp citu, šeit neatkarības stāsts ir daudz labāks, nekā citās Āfrikas zemēs. Parasti Āfrikā notiek tā, ka vietējie iegūst ilgi loloto neatkarību, un tad salaiž visu dēlī. Šeit ekonomika turpināja augt. Un, atšķirībā no, piemēram, Zimbabves, kur vietējie centās visus baltos ar rungām vai aukstākiem ieročiem padzīt no savas zemes, šeit franču kopiena izauga no pirms-neatkarības (1960.g.) 30 000 līdz 60 000 1980.gadā. Tas viss bija zem vietējā vadoņa Uphuē-Buaņjī (Houphouët-Boigny, pardonnez mon français), kurš, kā stāsta bija labs cilvēks, rūpējās, lai nebūtu etnisko konfliktu utt.

Bet tad šis ņēma un nomira (sastresojās par streikiem un visādām prasībām par korupcijas izskaušanu un daudzpartiju demokrātiju). Viņa vietā nāca vīrs vārdā Konans un uzvārdā Bedjē. Viņš vairs nebija tik jauks, toties bija gana radošs. Lai ierobežotu konkurenci, viņš izdomāja tādu jēdzienu kā ivoritāte. Mums tas būtu latvietība. Respektīvi, noteica, kādam ir jābūt īstam kotdivuārietim, kā rezultātā pulciņš ļaužu vairs netika pie teikšanas. Un te arī visas nelaimes sākās. Viens militārais apvērsums pēc otra, tad pilsoņu karš, tad it kā izlīgums, tad atkal pilsoņu karš. Pēdējais, starp citu, bija šogad.

Toties, ja runājam par patīkamākām lietām, tad šī recepte bija uz manu dzimšanas dienu. Atkal noriskēju un gatavoju kaut ko neizmēģinātu. Sautējums katlā, bet gatavots cepeškrāsnī.

Uzkarsējam krāsni līdz 160 grādiem. Ņemam dažādus vistas gabalus, kopā apmēram pusotru kilogramu, lielu baklažānu, sagrieztu kubiņos, 3 tomātus bez sēklām, sakapātus, divus plānās šķēlēs sagrieztus sīpolus, divus vai trīs sakapātus čili piparus, trīs daiviņas ķiploka (samaltas), tāpat samaltu ingveru – vienu tējkaroti, kā arī vienu tējkaroti timiānu, vienu lauru lapu, sāli un piparus.

To visu katlā iekšā, katlam pa virsu dubulto alumīnija foliju, tai pa virsu vāku. Gatavojam trīs stundas droši. Ik pa brīdim izņemam no krāsns un sakratām, lai nepierauj pie apakšas. Pirms pasniegšanas lai pastāv desmit minūtes. Pasniedzam ar rīsiem vai kuskusu.

Tie gabali, kas bija izcepušies, bija patiešām labi. Tāpēc tās trīs stundas – patiešām droši. Es neesmu nekādas augstas pavārskolas beidzis, bet man šķiet, ka pēc šādas metodes pārgatavot ir mazāk iespējams, nekā ne līdz galam pagatavot.

Nākamais raksts būs par Horvātiju. Ceru, ka pavisam drīz.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 5 comments for this article
  1. IlzeLA at 11:07

    Kas bija ar tiem gabaliem, kas nebija izcepušies? Sadega, jēli (neticu)?

  2. Armands Brants Author at 11:30

    Nu, pusjēli. Nenāca gaļa no kauliem viegli.

  3. Ieva Apine at 14:16

    Spriežot pēc sastāvdaļām, vajadzētu būt gana labi.

  4. Armands Brants Author at 23:32

    Jā, šis man patika un es nolēmu pamēģināt to vēlreiz, tikai bez steigas, gatavot tik ilgi, cik nepieciešams līdz pilnīgai gatavībai.

  5. solvita smiļģe at 18:51

    Armand, es esmu žurnāla Dienas Ēdieni redaktore.

    Lūdzu atsūtiet man uz e-pastu sava mob. t. numuru.
    Gribu Jums piezvanīt un aprunāties.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *