Ar šķīvi pa pasauli: #50. Horvātija

Paprikašs horvātu gaumēEs nezinu, cik tas ir taisnība, bet par Horvātiju kādreiz, kad tur notika karš, stāstīja šādi. Tūristiem uz turieni braukt ir bīstami? Nebūt nē! Tur viss notiek apmēram tā, ka kūrortiem apkārt ir žogs, vīri karo aiz tā žoga, bet tūristiem visi liek svētu mieru. Patiešām nezinu, cik liela daļa šajā stāstā ir patiesības, un vai vispār šis stāsts ir par Horvātiju, vai arī par kādu citu bijušās Dienvidslāvijas daļu.

Lai nu kā, tagad Horvātija no visām bijušās Dienvidslāvijas republikām ir populārākais tūrisma galamērķis. Viņi vēl joprojām mēģina pasniegt savu valsti kā neskartu zemi, taču, cik es esmu redzējis paziņu bildes ar tiem tūristu pūļiem, es gribētu teikt, ka daža laba vieta Itālijā ir daudz neskartāka par tām Horvātijas vietām, kuras ir iekļautas tūrisma bukletos.

Bet, nu, es nenoliegšu, ka tur ir skaisti, silti, jūra, pludmales un iespēja kvalitatīvi izbaudīt atvaļinājumu. Un gan jau ka ir iespējams atrast arī kaut ko, kas nav vācu tūristu izmīdīts. Kaut vai tur aiz tā žoga, kur kādreiz karoja.

Ja es būtu Horvātijā atvaļinājumā, es noteikti darītu līdzīgi kā Itālijā – visu atvaļinājuma laiku nekādas gaļas, tikai jūras produkti. Bet, tā kā es neesmu ne atvaļinājumā, ne Horvātijā, pagatavoju sev un visiem pārējiem vistas praprikašu horvātu gaumē (no ziemeļrietumu Horvātijas, kas ir pazīstama kā Zagorje, tur jūras nemaz nav).

Ņemam vistu, sadalām mazos gabaliņos. Es, protams, atkal neņēmu veselu vistu, bet gan, pēc maniem uzskatiem, sautējumam vispiemērotāko vistas daļu – vistas šķiņķus, kurus katru sadalīju trīs daļās. Katlā uzkarsējam eļļu, apcepam tajā divus lielus, smalki sakapātus sīpolus, kamēr tie ir mīksti un caurspīdīgi.

Tad apcepam gaļu, kamēr tā kļūst balta. Un tad to visu aplejam ar sauso baltvīnu, lai gaļa ir nosegta. Horvātu sautējumu specifika, vismaz, cik es skatījos, ir tāda, ka viņi visu sautē pēc iespējas vairāk vīnā. Citās receptēs pat ir speciāli pieteikts – ūdeni neliet! Vismaz līdz šim nevienā citā virtuvē neko tādu es neesmu manījis.

Vīnā sautējam piecas minūtes. Tad pievienojam trīs tējkarotes maltas paprikas, čili, sāli un piparus pēc garšas, kā arī pustējkatori ķimenes. Šoreiz “īstās”, tās, kuras mēs pazīstam jau no bērnības, nevis romiešu ķimenes. Sautējam šo visu apmēram 50 minūtes, jeb arī mazāk, ja sāk likties, ka pēc 50 minūtēm vista būs pārāk daudz sadalījusies.

Beigās pievienojam trīs tējkarotes saldo krējumu un sautējam vēl apmēram 5 minūtes. Pasniedzam vai nu ar nūdelēm, vai ar kartupeļu biezeni. Es izvēlējos nūdeles, lai bērniem lielāks prieks.

Šim verdikts ir tāds, ka tad, kad es būšu Horvātijā, es tomēr ēdīšu jūras produktus. Sautējums kā sautējums, ar mazām niansēm, bet nekas īpašs.

Nākamreiz Kuba. Šoreiz nebūs sautējums, būs cepetis.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *