Ar šķīvi pa pasauli: #51. Kuba

Cepetis kubiešu gaumēDroši vien par Kubu stāstīt – tas nozīmē tā arī gulēt neaiziet. Par Kubu ir tik daudz stāstu, mūzikas, filmu un tamlīdzīgu daiļdarbu tā, ka droši vien katram par šo zemi ir savs viedoklis.

Īsais vēstures kurss ir apmēram tāds. 1902.gadā Kuba ieguva formālu neatkarību no ASV. Formālu tāpēc, ka starp Kubu un ASV tika noslēgti visādi līgumi, kuru galvenā doma bija – ja ASV kaut kas nepatīk, tad viņi iejaucas. Tad tur līdz 1952. gadam notika visādas demokrātiskas un mazāk demokrātiskas varas pārņemšanas, līdz par vadoni kļuva Fulhensio Batista. Tas ir tas sliktais, korumpētais, bet ASV atbalstītais (dīvaini, vai ne?) prezidents, kuru redzam filmās, kad darbība notiek pirms revolūcijas. Batista bija tik nejauks, ka tad, kad 1953. gadā Fidels Kastro ar domubiedriem sāka sacelšanos, revolucionāru pusē bija absolūtais vairākums salas iedzīvotāju. Pat tajā laikā, kad revolūcija nebija vis romantika ar Če Gevaras T-krekliem un smukām dziesmām, bet gan īsta realitāte ar šaušanu un spridzināšanu.

Fidelam lietas uz priekšu diez ko raiti negāja, jo Batista tika gāzts tikai 1959. gadā. Kad tas beigās izdevās, tas dikti nepatika amerikāņiem, kuri ļoti centās atjaunot Batistas režīmu un līdz ar to Kubas statusu kā “ASV bordeli”, bet tas neizdevās. Dēļ šīs ASV reakcijas kubieši stratēģiski sametās kopā ar PSRS (manu ienaidnieku ienaidnieki ir mani draugi), bet ASV par to aizliedza jebkādu ekonomisko sadarbību ar Kubu. Kopš 1962. gada amerikāņi Kubas cigārus legāli nesmēķē.

Ja jūs jautājat man, es uzskatu, ka šādi ekonomiskie embargo ir viena no lielākajām riebeklībām, kādas valdības ir spējīgas pastrādāt. Un cik tās ir efektīvas un uz rezultātu tendētas, mēs varam aplūkot kaut vai Kubas gadījumā. Embargo ir spēkā 50 gadus, Kastro režīms vēl joprojām ir tur pat, kur bija. Nez viņi katru gadu pārskata Kubas embargo jautājumu un izlemj, ka, nu, šogad, jau nu patiešām tas nostrādās?

Kubā lasīt prot 99.98% iedzīvotāju. (Latvijā, starp citu, 99.75%, 2009. gada dati. ASV 99.0%) Ar to tas Kubas sociālisms ir labi redzams izņēmums pārējo Latīņamerikas valstu vidū. Starp citu, veselības rādītāju ziņā Kuba arī iekabina ASV. Tā ka šeit es sevi pieķeru pie tādas ķecerīgas domas, ka varbūt, ja amerikāņiem nebūtu tik ļoti ķēries pie sirds, ka viņus kāds šitā ir atļāvies nepaklausīt, Kuba būtu tāda Rietumu puslodes Zviedrija – sociālisms un naudas visiem pietiek…

Attiecībā uz Kubu, mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums, kā tas tā nākas, ka ASV un Kuba viena otru diezgan stipri ienīst, bet Gvantanamo cietums atrodas Kubā. Tad, nu, lūk noskaidroju. Kad Kuba ieguva neatkarību, viņi laipni atvēlēja ASV izvietot savu karabāzi Gvantanamo līcī. Toreiz viņi par šīs bāzes izmantošanu maksāja, bet pašreizējā Kubas valdība šo bāzi uzskata par okupāciju. Bet, ja tur atrodas apmēram 10 000 okupanti, kas nav šādi, tādi dīkdieņi ar vecām šautenēm, tad, droši vien, ir grūti kaut ko pasākt, lai okupāciju likvidētu.

Ēdiens tika izvēlēts speciāli Ziemassvētku laikam. Lechon asado, jeb cūkas cepetis.

Jāsāk gatavot jau iepriekšējā dienā. Ņemiet cūkas šķiņķi, sadurstiet to ar nazi.

Ņemiet ķiploka galviņu, sadaliet pa daiviņām un sasmalciniet. Pievienojiet ēdamkaroti sāls, pusotru tējkaroti oregano, pusotru tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, pustējkaroti sasmalcinātus melnos piparus, ceturtdaļtējkaroti lauru lapu pulveri, ēdamkaroti olīveļļas, to visu samaisiet, sastampājiet tā, lai sanāk pasta. Un ar šo pastu ierīvējiet gaļu, lai pasta saiet sadurstītajās vietās. Tad sajauciet glāzi laima sulas ar ceturtdaļglāzi sausā šerija un diviem sagrieztiem sīploiem. Man šerijs nebija, es izlīdzējos, sajaucot sarkanvīnu ar brendiju, tas pats vien ir. Tad sasmērēto cūku maisā, marinādi iekšā, maisam galu ciet un to visu iekšā ledusskapī, lai stāv visu nakti. Laiku pa laikam apgieziet, pakratiet to maisu, lai marināde vienmērīgi izplatās.

Uzsildiet krāsni līdz 175 grādiem.

Nolejiet marinādi (saglabājiet to), nosusiniet cepeti, lieciet to mazliet ieeļļotā panā, cepeškrāsnī cepiet apmēram stundu, apgriežot vienu vai divas reizes, lai paliek brūna.

Samaziniet temperatūru līdz 160 grādiem, aplejiet gaļu ar marinādi, no divkārši salocītas alumīnija folijas uztaisiet gaļai jumtiņu tadu kā telti, lieciet krāsnī un gatavojiet vēl stundu. Laiku pa laikam aplejiet ar marinādi no pannas.

Tad noņemiet jumtiņu un cepiet vēl apmēram pusstundu. Kad gaļu izņemiet no krāsns un 10 minūtes ļaujiet atpūsties, tai iekšā vajadzētu būt apmēram 80 grādus siltai. Es, starp citu, atradu savā virtuvē gaļas termometru. Man bija pārliecība, ka man tāda nav.

Tātad, 10 minūtes atpūsties (tā vajadzētu darīt ar praktiski visiem cepešiem) un var pasniegt. Pasniedz ar rīsiem. Par rīsu audzēšanu Kubā, ja pareizi atceros, nesen Klubā bija raksts.

Cepetis lielisks! Rokas pēc iesmērēšanas oda pēc ķiplokiem, bet tas bija tā vērts.

Un tad, kad labi paēsts, tad Cuba Libre. Ņemiet pusi laima, iespiediet sulu glāzē, iemetiet pašu laimu, pieberiet glāzi ar ledu, ielejiet rumu, papildiniet ar kolu.

Nākamreiz Kirasao. Maza holandiešu aizjūras teritorija, kuras vārdā ir nosaukts liķieris.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. Ieva Apine at 16:05

    Izklausās tik gardi, ka pat zinu kāds liktenis gaida saldētavā aizķērušos šķiņķa gabalu!

  2. Armands Brants Author at 18:06

    Jā, šis noteikti ir viens no labākajiem iespējamajiem aizmirsta šķiņķa izlietošanas paņēmieniem! Iesaku.

  3. Pingback: Kaut kad būs jāpamēģina | Lolitas virtuve

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *