Ar šķīvi pa pasauli. #54. Čehija

Cūkas cepetis ar knēdeļiemBeidzot, pēc ilgāka laika kāda zeme, kuru es pats esmu apmeklējis, līdz ar to ēdienu, kuru gatavoju, ir iespējams salīdzināt ar paša pieredzi.

Čehija man, un gan jau ka ne tikai man, gastronomijā galvenokārt asociējas ar alu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem paziņas, atgriezušies no Prāgas stāstīja par acīmredzamo, neticamo – alus tur ir lētāks kā ūdens. Nekādi tam nespēju noticēt, pirms pats pārliecinājos. Skaidra patiesība! Restorānā alus un ūdens ir vienādā cenā. Atšķirība tik tāda, ka alu ir puslitrs, bet ūdens ir mazā pudelīte.

Runājot par pašu alu, ir dzirdēti tik daudz stāsti, cik labs un garšīgs ir čehu alus! Mans verdikts, attiecībā uz šo faktu, ir vienkāršs. Tie visi mēģinātie, populārie, lielo alus darītavu ražojumi ir – tādi paši kā visi pārējie. Es noteikti neesmu pārāk izsmalcinājis savu alus garšas izjūtu, bet es patiešām neredzu lielu atšķirību – budvaizers, vārštainers, aldaris, lāčplēsis utt. Lielākā daļa, ar retiem izņēmumiem garšo pēc … pasterizēta alus.

Bet, par laimi, ir labā ziņa. Kādā žurnālā, neatceros vairs kurā, lasīju par mazajiem čehu alus darītājiem. Nu, tādiem pavisam maziem, kas darbojas apmēram viena ciema robežās. Tādu viņiem esot pietiekoši, un tas varētu būt ļoti interesanti. Viņiem gan jau nav gadsimtiem koptas tradīcijas, kas beigās ir nonākušas pie pasterizēšanas, tā ka šī pieredze varētu ļoti atšķirties no Prāgas tūristu rajonos un lielveikalos iegūstamās.

Čehija ir daļa no bijušās Austroungārijas. Un daļa no bijušās Čehoslovākijas. Kā reiz man teica slovāku kolēģi, šī valsts Čehijas daļā koncentrēja visu gudro rūpniecību, bet Slovākijā visu lēto un netīro. Es neko nezinu par rūpniecību, bet Prāga ir ļoti jauka vieta, un izskatās, ka gadsimtu gaitā tā ir koncentrējusi sevī daudz skaistuma. Tūristiem tur ir daudz, ko apskatīt, bet man, nez kāpēc visvairāk atmiņā palikusi ir Višehrada – nocietinājums Vltavas otrā krastā. Varbūt tāpēc, ka man tāda tipa būves patīk (ir rūgtums par to, ka mums ne Daugavpils, ne Daugavgrīvas cietokšņi nav pienācīgi apkopti, tie varētu būt ļoti interesantas vietas), kā arī tāpēc, ka tur tūristu praktiski nemaz nebija. Mēs jau arī diez vai būtu tur aizgājuši, ja vien viesnīca nebūtu tai tieši blakus.

Vēl man, attiecībā uz Čehiju, interesanta liekas valoda. Viņi mierīgi veido vārdus, kuros viens pēc otra seko četri līdzskaņi. Lai vietu rakstos taupītu?

Un ziniet, kas vēl? Krietnais kareivis Šveiks no Austroungārijas impērijas laikiem. Skan dīvaini, bet es to grāmatu neesmu lasījis. Tā ka Šveika krodziņš man Prāgā bija samērā tukša skaņa. Vajadzētu apņemties līdz nākamajam Prāgas apmeklējumam to grāmatu kaut kur atrast un izlasīt.

Čehijas virtuvē ir ļoti pamanāma Austroungārijas ietekme. Tas ir tas ēdienu tips, kurus latvieši parasti pārēdas Ziemassvētku laikā. Par tādiem ēdieniem es saku, ka tos bez alus ir grūti dabūt lejā. Bet, kā zināms, alus trūkums Čehijā nav novērots.

Par čehu nacionālo ēdienu tiek uzskatīts “Vepřo knedlo zelo”. Vepřo ir cūkas cepetis. Vepris, respektīvi. Tagad es zinu, no kurienes šis vārds nāk… Knedlo ir klimpas, jeb, kā saka vāciski runājošie – knēdeļi. Zelo ir skābēti kāposti. Šo te ēdiena daļu es negatavošu. Es savā dzīvē kaut kādā brīdī beidzu ēst sautētus skābētos kāpostus. Tai skaitā Ziemassvētkos. Man liekas, ka kopš tā laika es jūtos daudz labāk.

Cepetim ņemam cūkas šķiņķi. Iesmērējam ar sāli un ķimenēm. Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 220 grādiem. Cepamtraukā ielejam alu, ieberam divus sakapātus sīpolus, liekam gaļu cepamtraukā uz restēm, apklājam ar foliju un liekam krāsnī. Cik ilgi ir jācep, es nezinu. Kamēr gatavs. Es cepu apmēram 45 minūtes zem folijas, tad foliju noņēmu un cepu vēl 45 minūtes. Bet tas ir no gaļas gabala izmēriem atkarīgs.

Knēdeļu mīklai es arī nespēšu precīzu recepti pateikt, es to kā tādā frīraidā gatavoju. Pie tam, iepriekšējā nedēļā nesanāca. Tāpēc šoreiz gatavoju tā, lai rezultāts sakrīt, nevis pēc norādītajām mērvienībām.

Sagrauzdēju divas šķēles tostermaizes, sagriezu mazos gabalos. Ņemu apmēram 3 glāzes miltus, pievienoju apmēram glāzi ūdens, glāzi piena, vienu olu, to visu samaisu, pievienoju maizi, mīcu, kamēr nelīp pie rokām. Mīklai vajadzētu būt stingrai, bet ne tik biezai kā maizei. Bet stingrākai, nekā latviešiem pierastā klimpu mīkla. Skatieties, tātad, gatavošanas procesā – vajag vairāk miltus, vai vairāk ūdeni.

Tad šo mīklu izrullējam apmēram 7 cm diametrā un sadalām trīs daļās (vai vairāk, atkarīgs no katla izmēriem). Vārām sālsūdenī apmēram 20 – 25 minūtes. Pasniedziet gan cepeti, gan knēdeļus sagrieztus šķēlēs. Nu, un tos kāpostus… Bet, kā jau es teicu, es no sauerkrauta esmu atteicies kā no slikta ieraduma.

Nākamreiz Dānija. Pagaidām izskatās, ka būs tas, ko mēs pazīstam zem nosaukuma “kotletes”.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. sdrāv at 22:47

    visu laiku domāju, ka knēdeļus tikai no kartupeļiem taisa, tāpēc vienā vietā čehijā biju pārsteigts, kad saņēmu miltu knēdeļus 🙂 pašiem čehiem laikam tomēr populārāki ir kartupeļu knēdeļi? vai tas tikai man tāds iespaids bija no tā paša šveika, piemēram.

  2. Armands Brants Author at 01:37

    Es nezinu, kuri viņiem ir populārāki, bet tajos, kurus ēdu Prāgā, kartupeļi iekšā nebija, un tajās trīs čehu knēdeļu receptēs, kuras skatījos, arī bija milti, nevis kartupeļi paredzēti. Kā jau teicu, Šveiku neesmu lasījis. 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *