Ar šķīvi pa pasauli: #56. Džibuti

HariraEs nezinu, visās svešvalodās, kuras skatījos, šī zeme tiek saukta par Džibuti, tikai latviešu valodā nez kāpēc ir Džibutija. Zinot prasmīgos mūsu valodas locīšanas zinātniekus, ticu, ka šim latviskajam nosaukumam pamatā ir vismaz 15 likumi, kas ir stiprāki par faktu, ka visā pasaulē šo zemi sauc savādāk. Bet, tāpat kā es Islandi saucu par Islandi un eiro par eiro, es atļaušos šos likumus ignorēt un saukt šo Āfrikas nostūri tā kā (spriežot pēc vikipēdijas) to sauc praktiski visās valodās, izņemot skotu gēļu un, iespējams, vēl kādā, kuru es nespēju atpazīt dēļ viņu līkā alfabēta.

Džibuti ir valsts Āfrikā, vietā, kur Sarkanā jūra kļūst par Arābu jūru. Ļoti stratēģiski svarīga vieta. Visu laiku ir sajūta, ka es esmu lasījis par šo vietu GEO, stāsts bija apmēram tāds, ka tur ir ļoti liela osta un tas arī viss, bet, nekādi nespēju to numuru atrast…

Zeme ir saistīta ar Franciju. Trīs reizes viņi mēģināja tikt no frančiem vaļā. Pirmā reize bija 1958. gadā, kad jautājums bija – pievienoties somāliešiem, vai palikt ar Franciju. Nobalsoja par palikšanu ar frančiem, galvenokārt dēļ balsojušiem eiropiešiem un afariem. Somālieši, protams, gribēja pie somāliešiem, bet franči pirms referenduma viņus masveidā padzina, tā ka viņiem nekāda balsošana nesanāca. Pats galvenais pro-somālietis bija Mahmuds Harbi, kurš tā arī neatzina referenduma iznākumu, bet pēc diviem gadiem gāja bojā lidmašīnas katastrofā. Tīrākā sagadīšanās.

Vēlreiz viņi mēģināja 1967. gadā. Atkal nesanāca, bet savienība ar Franciju kļuva jau mazāk cieša. Un atkal bija runas par negodīgu balsošanu. Līdz, tad nu beidzot, 1977. gadā 98.8% nobalsoja par neatkarību. Izklausās neticami, bet, cik es izsecināju no atrastās informācijas, 1976. gadā Somālijā bija sausums, kā rezultātā Džibuti ieradās bēgļi no turienes, kā arī afari nolēma balsot par neatkarību; tā rezultātā, izskatās, ka franči palika ievērojamā mazākumā.

Džibuti interneta domēns ir .dj. Īpaši piemērots dīdžejiem.

Ēdiens šoreiz būs Harira. Pirms sāku gatavot, likās, ka būs sautējums, bet labi, ka laicīgi sapratu, ka tomēr būs zupa, un gatavošanai izmantoju katlu.

Ņemam 300 gramus teļa mīkstumu, sagriežam kubiņos. Lielā katlā uzkarsējam eļļu un cepam gaļu, pieberot tējkaroti malta kumina (romiešu ķimenes), šķipsnu safrāna, bunti sakapātas kinzas, bunti sakapātu pētersīļu, lielu sakapātu sīpolu, trīs seleriju kātus, arī sakapātus, un sāli pēc garšas.

Cepiet  minūtes, tad pievienojiet 2 litus gāzēta ūdens un vāriet vēl 10 minūtes. Pievienojiet 150 g lēcas un 150 g apmēram stundu pamērcētus turku zirņus, vāriet vēl 50 minūtes. Tad pievienojiet 400 g nomizotus, sakapātus tomātus un 100 ml tomātu mērci, vāriet vēl 20 minūtes.

Samaisiet 100 g miltus ar puslitru ūdens, tā lai nav kunkuļi, pielejiet to zupai. Maisiet visu laiku. Beigās pievienojiet vienu sauju spaghettini pastu, vāriet kamēr makaroni mīksti.

Pasniedziet ar citrona šķēlēm. Tie, kas vēlas, var sulu iespiest zupā. Es vēlējos, tā man likās garšīgāk.

Nākamreiz Dominika. Tā kā es vienu nedēļu ar rakstīšanu noslinkoju, ēdiens ir jau pagatavots. Tā ka raksts būs pavisam drīz.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 6 comments for this article
  1. sdrāv at 01:41

    nē, tur nav 15 likumi pamatā. ir viens iemesls – locījumi… ja cilvēks strādā ar labas kvalitātes tekstiem, tad bez locīšanas nevar. es tikai nesaprotu, kāpēc daudzi latvieši sadomazohistiski nevēlas locīt vārdus…;)

  2. Armands Brants Author at 10:50

    Šis nosaukums nav ar locīšanu saistīts. 😉 Tas ir vietvārds.

  3. Linda at 00:40

    varbūt tas ir muļķīgi, bet latviski taču saka Peru, nevis Peruānija vai tamlīdzīgi.

  4. Linda at 19:54

    Skat, Tev ir arī sekotāji http://eatplanet.blogspot.com/2009/12/djibouti-harira.html
    Nevarēju iedomāties, ka harira ir tradicionāls džibutiešu ēdiens, es teiktu, ka tā ir tradicionāla marokāņu ramadana zupa. Īpaši ramadana laikā, bet daudzviet arī vienkārši laikā pēc tumsas iestāšanās, restorānos parādās liels katls ar tomātu/jēra buljonu iebiezinātu ar miltiem, kurā ir aunazirņi, lēcas, rīsi, vermicelli, varbūt vēl kāds dārzenis, daudz garšvielas, pētersīļi, koriandrs, citrona daiviņa. Un zupu ēd ar kaut ko saldu – datelēm vai shabbakiya (mīkstu medus maizi).

  5. Armands Brants Author at 22:22

    Tas sekotājs gan jau ir tai pašai receptei, kur es viņu internetā dabūju.
    Šis nav tradicionālais tieši džibutiešu ēdiens. Tas tiešām ir tradicionāls musulmaņiem ramadāna laikā. Tai skaitā džibutiešiem. Vienkārši nekāda cita labāka recepte priekš viņiem neatradās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>