Ar šķīvi pa pasauli: #57. Dominika

Kalipso vistaJā, labi nodomi ir labi nodomi, bet tad pienāk laiks, kad atvaļinājums sāk tuvoties, kad vajag pabeigt dažādas iesāktas un neiesāktas lietas; un tad pienāk pats atvaļinājuma laiks, kad tiek pieņemts lēmums uz nedēļu šķirties no datora. Tā rezultātā raksts, kurš bija paredzēts “drīz”, tiek rakstīts tikai tagad.

Tātad, Dominika. Vēl viena skaista Karību sala, kam nav nekāda sakara ar otru salu, kam nosaukums Dominikānas Republika, un par kuru būs nākamais stāsts. Neteikšu, ka drīz, lai arī ēdiens tika pagatavots jau pirms atvaļinājuma.

Dominika ir interesanta ar dažiem faktiem. Tā ir bijusī Anglijas kolonija, bet tagad ietilpst Frankofonijā. Un tā pa īstam ietilpst, nevis kā novērotājvalsts vai kas tamlīdzīgs. Nezinu, varbūt vēl kāda tamlīdzīga vēlāk gadīsies, bet pagaidām šis fakts liekas interesants.

Un vēl 1838. gadā Dominika kļuva par vienīgo britu koloniju, kuru pārvaldīja brīvie ne-baltie cilvēki. Viņiem gan ļoti bieži bija savādāks skats uz dzīvi, nekā angļu plantatoriem, tāpēc apmēram pēc trīsdesmit gadiem kārtība mainījās. Vietējie baltie nolobēja jauno kārtību, ka tagad puse pārstāvju tika ievēlēti, bet otra puse Kroņa nozīmēti. Protams, ka tagad proporcijas bija stipri savādākas, tāpēc āfrikāņu ietekme strauji samazinājās, bet 17. gadsimta beigās tika izlemts, ka, ko tur daudz māžoties, ieviesīs atpakaļ tiešo pārvaldību.

Ēdiena nosaukums – Kalipso cālis. Ņemam vistas gabalus, nomazgājam. Uz trīs stundām atstājam marinādē, kas sastāv no sāls, pipariem, saspiestas ķiploka daiviņas, 2/3 ēdamkarotes etiķa un 1/4 tējkarotes timiāna.

Vistu tradicionāli būtu jāņem kalnu vistiņu, lūk šo te lielo vardi. Bet, tā kā vietējiem viņa tik ļoti garšo, ka ir gandrīz izmirusi, iztiksim ar parastās vistas gabaliņiem. Galu galā, tā stāsta, ka šī varde garšo tāpat kā vista, tad ņemsim to sugu, kas ir mazāk apdraudēta.

Pannā uzkarsējam sviestu un pusotru ēdamkaroti cukura, kad izkusis, apbrūninām vistu. Tikmēr citā pannā eļļā apcepam Indijas riekstus.

Tajā pannā, kurā cepām vistu, apcepam divas ķiploka daiviņas (sakapātas), kādus 8 sagrieztus šampinjonus, divus sakapātus sīpolus un četras šķēles ingvera. Tad uzlejam mazliet sarkanvīnu, deglazējam, tad pieliekam vistu, aplejam ar ceturtdaļglāzi ūdens un atstājam zem vāka uz vidējas uguns uz apmēram 25 minūtēm. Beigās pielejiet miltus atšķaidītus siltā ūdenī, lai mērce paliek biezāka.

Pasniedziet apbērtu ar apceptajiem riekstiem. Ēdiens vienkāršs un garšīgs. Vajadzētu noķert kādu vardi un uzbarot lielu, lielu!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. Spīgana at 17:42

    A man te tāds dumjš jautājums radās….
    “..uzlejam mazliet sarkanvīnu, deglazējam..” stop, stop, ko nozīmē “deglazēt”?

  2. Armands Brants Author at 22:19

    “Deglazēt” droši vien nozīmē “glazūru nokasīt”. :))
    Bet, ja nopietni, tad ir tā, ka cepot kaut kas piedeg, tad tam piedegušajam uzlej vīnu, tas atraujas no pannas virsmas, tad to sakasa, rezultātu var izmantot kā mērci.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *