Ar šķīvi pa pasauli: #58. Dominikānas Republika

Dominikānas republikas nacionālais ēdiensDominikānas Republika ir pats tālākais punkts, kur esmu bijis. Par Dominikānu tūrista, kurš vēlas mazliet iedziļināties acīm, es rakstīju jau agrāk. Skaista zeme, kā jau Karību jūras sala. Dzīve tūristam tur ir skaista, relaksējoša, nesteidzīga. Peldbikses un dvieļi tur nežūst, jo gaisa mitrums pie jūras ir tāds, ka tādā gaisa mitrumā arī nekam nav iemesla žūt. Toties centrālapkures sabojātā āda dažās dienās kļūst par tādu, kādai tai vajadzētu būt.

Laika starpība ar Latviju – mīnus septiņas stundas. Kad mēs toreiz tur ielidojām, pusotru gadu vecā meita bija labi izgulējusies. Gan pirms tam lidmašīnā, gan pēc tam, kamēr iečekojāmies viesnīcā. Tā rezultātā viņa sāka mosties jau trijos naktī, līdz ap kādiem pieciem no rīta uzstājība panāca savu, un mēs gājām staigāt pa viesnīcas teritoriju un sagaidīt saullēktu pludmalē.

Bet, jā, skaista un iespaidiem bagāta zeme. Līkas palmas jūras krastā, kaut kādas, šādas skatu kartiņas man vēl ir saglabājušās. Bet pats iespaidīgākais tomēr bija tas, kas bija ārpus viesnīcas sienām. Es nevaru lepoties, ka esmu apceļojis visādus pasaules nostūrus, kur cilvēkiem mūsu nabadzība nozīmē tādu bagātību, kādu viņi pat sapņos nav redzējuši, tāpēc mani diezgan iespaidoja skats, kā pieaudzis cilvēks skrien pakaļ no mašīnas izmestam dolāram.

Bet, ja runājam par jautrākām lietām, tad, atcerieties, rādīja kādreiz šādus tādus amerikāņu seriālus, kur neinteliģentie puiši spēja izteikt vārdus atraugājoties? Lūk, es kādreiz domāju, ka tas ir joks, ka tā gan jau īstenībā neviens nedara. Ziniet, nekā! Mums viesnīcā vienu pusdienu laikā netālu pie galdiņa sēdēja liela brašā amerikāņu proletariāta pārstāvju ģimene, kuri spēja tādā veidā pat veselus teikumus pateikt. Godīgi, es biju mēms. Tur pat man nebija, ko teikt, tik vien kā ar pirkstu pie deniņiem pielikt…

Bet, ja par gastronomiju, tad, tik pat godīgi – ne vella neatceros. Nē, ne tāpēc, ko kāds noteikti padomāja. Cita iemesla dēļ. Tur tajā viesnīcas teritorijā bija kaut kādi, ja pareizi atceros, desmit restorāni, kuros varēja norezervēt vakariņas. Dominikāniešu restorānu mēs norezervējām pašā pirmajā vakarā. Tās pašas dienas vakarā, kad meita mūs piespieda dienu sākt jau ļoti agri. Ēdienkartes šķirstīšanas vietā vislabākā alternatīva būtu bijusi gulēt, ļoti cieši aizmigušam gulēt.

Bet, verdikts arī no pārējās grupas bija apmēram tāds, ka “nekas īpašs nebija”, vismaz salīdzinot ar pārējiem restorāniem. Bet – ko es tur ēdu – nejautājiet. Nav ne jausmas.

Tāpēc tagad Dominikānas kulinārija man vēl joprojām ir absolūts jaunums. Pārmaiņas pēc pagatavosim šīs valsts nacionālo ēdienu, kas tiek saukts par La Bandera Dominicana, jeb Dominikānas karogs. Šis ēdiens tiek gatavots pusdienās un esot pats svarīgākais dominikāniešu ēdiens. Kāpēc tas tiek saukts par Dominikānas karogu, man nav skaidrs, jo nav līdzīgs ne pēc krāsām, ne pēc kā cita.

Ēdiens sastāv no pupiņām, rīsiem, gaļas/zivs un salātiem. Rīsu pagatavošana ir pilnīgi pretēja tam, kā es parasti cenšos tos pagatavot. Rīsiem ir, ja ne gluži jāpiedeg, tad jāpielīp pie katla pamatnes. Lūk tas, kas tur būs pielipis, tas būs tas īstais labums. Es mēģināju, man gandrīz sanāca. Bet, droši vien, kā smejies, tāpat kā stāvoklī nevar būt gandrīz, tad būsim godīgi un teiksim, ka nesanāca. Bet, lai būtu lielāka iespēja, ka sanāks, vajag uz divarpus glāzēm rīsu ņemt 3 ēdamkarotes eļļas un 4 glāzes ūdens, uzvārīt, tad nogriezt mazāku karstumu un 20 minūtes vārīt, kamēr ūdens izgarojis. Trenējieties, gan jau ar laiku sanāks. Man nesanāks, jo es nespēju iedomāties, ka pie katla piededzināti rīsi man varētu būt pārāk mīļš ēdiens, tāpēc es vairāk nemēģināšu.

Nākamā sastāvdaļa ir sautēta gaļa. Vislabāk ņemt kazu, kas ir ganījusies brīvā dabā oregano laukos. Tad arī pašai gaļai būs oregano aromāts.

Ja gadījumā tāda gaļa nav pieejama, varam ņemt jebkuru gaļu. Es ņēmu vistas gaļu. Sagriežam zaļo papriku, seleriju kātus, sarkanos sīpolus, saspiestus ķiplokus, tomātu pastu, citronu sulu vai etiķi, dažas zaļās olīvas, mazliet cukuru, sāli, eļļu un oregano. To visu kopā ar gaļu izsautējam. Proporcijas ņemiet, kā sirds vai pieejamās sastāvdaļas liek. Es, par tām kazām domājot, piešāvu oregano diezgan ievērojamā apjomā, rezultāts man patika.

Divas karoga sastāvdaļas jau ir. Trešā ir pupiņas. Recepte vienkārša – pagatavojiet tās tāpat kā gaļu. Apmēram tās pašas sastāvdaļas. Variācijas atkarīgas no tā, kura vecmāmiņa gatavo. Kā jau visiem šiem tradicionālajiem lauku ēdieniem.

Un ceturtā sastāvdaļa – zaļie salāti. Sastāvdaļās salāti, tomāti, avokado, gurķi. Pārlieti ar eļļu, baltvīna etiķi. Tā, lai labi garšo. Atkal – receptes sastāvdaļas nav akmenī iecirstas.

Servējam pupiņas uz rīsiem, blakus gaļa un salāti.

Garšoja labi, bet līdzīgi kā ar to restorānu – nekas iespaidīgs. Kādreiz vajadzētu to oregano kazu pamēģināt.

Nākamreiz pamēģināsim kaut ko no Ekvadoras. Jau uzreiz saku, ka tas gan būs gan interesanti, gan garšīgi!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *