Ar šķīvi pa pasauli: #59. Ekvadora

Garneļu kokteilis Ekvadoras gaumēMan vienmēr nez kāpēc ir bijusi sajūta, ka Ekvadora ir Āfrikā. Droši vien tāpēc, ka kaut kādā vienā no pirmajām bērnībā lasītajām grāmatām “ekvators” ir minēts Āfrikas kontekstā, tāpēc Ekvadorai, kurai nosaukums ir stipri līdzīgs ekvatoram, vajadzētu būt Āfrikā. Viena no tām lietām, kas sēž zemapziņā bez jebkāda izskaidrojuma.

Izšķirstīju faktus par Ekvadoru. Ja ir valstis, kuru vēsturi lasot, man uzreiz gribas aiziet uz amazonu un pameklēt, vai nav kāda grāmata, kas dotu padziļinātu ieskatu šajā visnotaļ interesantajā tēmā, tad Ekvadora noteikti nav viena no tām. Neaizrāva pilnīgi nekas. Mēģināju atrast kādu slavenu ekvadorieti. Neizdevās.

Tikai Galapagu salas, kas ir Ekvadoras teritorija. Un par šīm zināšanām paldies nevis Čārlzam Dārvinam, bet gan Kurtam Vonnegūtam.

Starp citu, jautājums, kurš mani patiešām interesē. Kāds no maniem lasītājiem ir lasījis Čārlza Dārvina “Par sugu izcelšanos”? Tāds diezgan fundamentāls darbs, ja ņem vērā, ka lielākā daļa skaidri zina, ka esam cēlušies no pērtiķiem; bet reāli – cik procenti šo darbu ir patiešām lasījuši, un cik procenti cieti aizstāv idejas, kas tur ir paustas?

Nē, nē, es nemēģinu neko ne apgalvot, ne noliegt, es tik iegrimstu filozofiskās pārdomās par to, cik maz faktus vajag zināt, lai ar putām uz lūpām noliegtu vai aizstāvētu to, par ko pašam ir tikai virspusējas zināšanas. Vai tas attiecas uz sugu izcelšanos, vai islāmu, vai komunismu, vai vienalga ko, par ko cilvēki ir gatavi pat karā iet.

Labi, tā bija atkāpe. Pie velna politiku, slavenības un atpazīstamību. Paskatījos bildes – tur ir tik smuki, ka, ja es būtu ekvadorietis no dzimšanas, tad man nebūtu nekādas vēlmes nekur izsisties, sēdētu pie savas būdas un skatītos uz kalnu ainavu.

Un ēdiens šoreiz ļoti labs – ceviche de langostinos. Derēs kā uzkoda, jeb arī kā vieglas pusdienas.

Kādreiz šis ēdiens tika gatavots no svaigām garnelēm, taču 1990. gadā viņiem bija liela holēras epidēmija, pēc kuras tika izlemts, ka ēdienu labāk ir novārīt, ja reiz nesanāk kārtīgi nomazgāt.

Ņemam kilogramu tīģergarneles. Vārītam sālsūdenim pievienojam viena laima sulu, novārām tajā garneles (apmēram 3 minūtes, lai nav cietas). Noskalojam ar aukstu ūdeni, atliekam malā.

Ņemam vienu vidēji mazu sarkano sīpolu, pārgriežam uz pusēm un tad sagriežam tik plānās šķēlēs, cik vien iespējams. Tad mērcējam sagrieztos sīpolus sālsūdenī apmēram 20 minūtes. Tad noskalojam aukstā ūdenī.

Ņemam svaigu kukurūzu. Vajadzētu jau to, kas ir choclo, bet viens ir vajadzēt, otrs ir dabūt. Es nopirku kaut kādas vālītes, kas bija nākušas no Amerikas. Man nav nekādas garantijas, ka šīs bija īstās, bet garša man patika. Tātad, ņemam šīs vālītes un atdalām graudus. Kā to izdarīt, jums uzskatāmi parādīs šī meitene no jūtūbes. Spiediet uz 1:45, jo sākumā tur tiek stāstīts kaut kas, droši vien, ļoti interesants, bet tas šai receptei nav pats svarīgākais. Svarīgā informācija beidzas 2:25, tad viņa sāk stāstīt, cik viņa bija gudra, ka kukurūzu grieza bļodā, nevis uz dēlīša. Kad es gatavoju, tad es biju citu video atradis, tāpēc es nebiju tik gudrs, un man nācās vairākus graudus uzlasīt no zemes.

Pēc tam novāriet kukurūzu sālsūdenī, līdz sāk palikt mīksta. Noskalojiet ar aukstu ūdeni.

Samaisiet garneles ar sīpoliem un kukurūzu.

Pārejam pie mērces gatavošanas. Vajadzēs trešdaļu glāzes svaigi spiestu apelsīnu sulu, viena laima sulu, ēdamkaroti baltvīna etiķa, ēdamkaroti cukura, pusglāzi tomātu mērces. To visu sajauciet kopā, samaisiet ar garnelēm, pieberiet sāli un piparus pēc garšas un atstājiet ledusskapī, līdz tas viss kļūst patīkami auksts. Es marinēju apmēram trīs stundas.

Šim ēdienam ir vairākas patīkamas nianses. Pirmā ir tā, ka tas ir ļoti garšīgs, vismaz manā gaumē. Otrā, vismaz no gatavošanas viedokļa, ir tāda, ka vari skatīties, kā visi mēģina uzminēt, kas ir mērcē. Tas laikam skaitās jau diezgan labs līmenis, ja garšas ir sabalansētas tā, ka kopīgā garša ir kaut kas pavisam jauns, nevis atsevišķu garšu salikums. Ne gluži tik labi, kā nesen vienās kāzās, kad ēdu tunci, bet to, ka tas ir tuncis, sapratu tikai pēc tam, bet tik un tā patīkami!

Nākamreiz Ēģipte.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *