Ar šķīvi pa pasauli: #61. Ekvatoriālā Gvineja

Vista Ekvatoriālās Gvinejas gaumēEkvatoriālā Gvineja ir maziņa valsts Āfrikā netālu no Ekvatora, kā jau to var noprast pēc nosaukuma. Bet dīvainākais ir tas, ka Ekvators šo zemi nemaz nešķērso, aiziet garām, cauri Gabonai mazliet tālāk no tās uz dienvidiem. Bet, nosaukumam tas, protams, nekaitē, jo cik gan pasaulē nav olimpisko stadionu, kuri olimpiādei pat tuvumā nav bijuši.

Ekvatoriālā Gvineja, lai arī to pirmie apmeklēja portugāļi, vēlāk tika nodota Spānijai, kā rezultātā tagad tā ir vienīgā spāniski runājošā zeme visā Āfrikā.

Neatkarību no Spānijas Ekvatoriālā Gvineja ieguva 1968. gadā, bet jau 1970. gadā ievēlētais prezidents Masias Nguema izlēma, ka jāmet mieru demokrātijai un noorganizēja vienpartijas valsti. Kā jau parasti šajā kontinentā, tiklīdz tiek iegūta neatkarība, tā vietējie atrod laika kavēkli darbībās ar rungām, mačetēm un citiem aukstajiem ieročiem. Tā arī Ziemassvētkus 1975. gadā nosvinēja savādāk, nekā pieņemts. Atveda uz stadionu 150 iepriekš pieķertus valsts apvērsuma mēģinātājus un, skanot Mērijas Hopkinsas Those Were The Days, noslaktēja. Mūzikas izvēle bez īpaša zemteksta. Vienkārši prezidenta mīļākā dziesma.

1979. gadā viens apvērsums tomēr bija veiksmīgs un nācija ieguva jaunu prezidentu vārdā Teodoro Obiangs. Kopš tā laika ir notikuši vēl apmēram 19 valsts apvērsuma mēģinājumi, taču neveiksmīgi, kā rezultātā nācijai vēl joprojām ir tas pats prezidents. Lieki teikt, ka valsts apvērsuma mēģinājumi Ekvatoriālās Gvinejas vēsturē ir notikuši biežāk, nekā vēlēšanas.

Ekvatoriālā Gvineja, pēc Pasaules Bankas datiem, ir visbagātākā Āfrikas valsts, mērot pēc IKP uz iedzīvotāju. Gandrīz 35 tūkstoši ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju. Savukārt 70% iedzīvotāju par šo faktu ne silts, ne auksts, jo viņi dzīvo zem ANO noteiktā nabadzības sliekšņa, iztiek ar diviem dolāriem dienā. Protams, ka ir jau grūti sadalīt naftas un gāzes ienākumus tā, lai labi būtu lielākajai daļai iedzīvotāju. Bet, no otras puses, ja valsts ir apmēram tik liela kā puse Latvijas un iedzīvotāji tur ir apmēram tik daudz kā Rīgā, tad, iespējams, ka tomēr varētu censties labāk…

Ar ēdieniem šoreiz bija grūtāk, nekā citas reizes. Receptes atradās dažas, toties ar okrām un tamlīdzīgām sastāvdaļām, kurām latviski nemaz tulkojuma nav. Vēl atradās tradicionālas mērces recepte, kuru ēd pie zivs, bet pašas zivs recepte neatradās. Meklēju izmisīgāk, līdz atradu veidu, kā pagatavot vistu pēc receptes, kas nāk no Ekvatoriālās Gvinejas. Man gan iepriekšējā raksta komentāros pārmeta, ka – kā Āfrika, tā vista, taču, nav tik traki tomēr – vista bija tikai 35% gadījumu.

Tātad, ņemam sešus vistas šķiņķus, aplejam ar diviem litriem ūdeni, pieberam mazliet piparus un sāli, uzvārām, tad nogriežam vidēju uguni un vārām zem vāka apmēram stundu, līdz gaļa nāk no kauliem nost.

Tikmēr sakapājam divus vidējus sīpolus un divus čili piparus (bez sēklām), eļļā apcepam, kamēr mīksti.

Kad vista gatava, ņemam nost no uguns. Ņemam glāzi buljona, pievienojam 50g zemesriekstu sviestu, 50g tomātu pastu, samaisām, pievienojam sīpolus ar pipariem un sablenderējam.

Vistu atdalām no kauliem, liekam atpakaļ buljonā, vēlreiz uzvārām. Pievienojam sagatavoto maisījumu un vārām 5 minūtes, kamēr zupa paliek biezāka.

Receptē bija rakstīts, ka jāizmanto rīsus kā piedevas (side dish), tik mums tā dīvaini likās, ka tagad ēdīsim zupu, un blakus citā traukā būs rīsi, tāpēc ielējām zupu šķīvī un tad katrs pēc vajadzības pievienoja rīsus. Ēdiens bija ļoti labs. Ja nevajadzētu ķēpāties ar vistas atdalīšanu no kauliem, varētu biežāk taisīt. Jeb arī jāiemācās veikli tikt galā ar atkaulošanu.

Nākamreiz Eritreja. Viena no jaunākajām Āfrikas valstīm.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. linda at 00:17

    Es atvainojos un ņemu savus vārdus atpakaļ par kritiku. Es patiešām nebiju pārskaitījusi visas receptes, tikvien kā ievērojusi tendenci, ka mazāk populārās Āfrikas valstis pārstāv vistu gaļas receptes. Īstenībā okra aug griezdamās arī Latvijā, un dažos ēdienos ir neaizstājama. Diemžēl Latvijā nez kāpēc neaudzē tieši tāpat kā sparģeļus un vēl daudz ko.

  2. Armands Brants Author at 12:34

    Klau, bet tā ir doma! Man ir, kur viņu iestādīt. Šogad gan ir par vēlu, bet nākamgad uz vasaras beigām man varētu būt pašam sava okra! Pierakstīju atgādinājumu sev!

  3. linda at 14:12

    Es jau tagad piesakos nodegustēt Tavu okras ražu!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *