Ar šķīvi pa pasauli: #64. Etiopija

Zirņu ēdiens no EtiopijasIzskatās, ka vasara ir pagājusi. Tas nozīmē to, ka visi grili, kūpināmās iekārtas un citi āra gastronomiskie prieki ir jāiesaiņo līdz nākamajai vasarai, bet labā ziņa ir tāda, ka tagad atgriezīšos pie daudz maz regulāras pasaules ēdienu gatavošanas. Un, kas pats galvenais – ziemā kaut kā vieglāk padodas pie datora sēdēt…

Palikām mēs pie Etiopijas. Plaša valsts Āfrikas austrumos – miljonā kvadrātkilometru dzīvo 84 miljoni etiopiešu. Zeme ar senu vēsturi. Jau pieminēta divreiz Iliādā un trīsreiz Odisejā. Hērodots par Etiopiju sauca visas zemes uz dienvidiem no Ēģiptes, ieskaitot tagadējo Sudānu.

Plīnijs Vecākais saka, ka Etiopijas nosaukums ir cēlies no sengrieķu dieva Hēfaista dēla Etiopsa vārda.

Savukārt, Aksumas grāmatā, kurā ir aprakstīta daļa Etiopijas vēstures, ir teikts, ka ir bijis tāds Itiop’is, Kuša dēls, kurš, savukārt, pēc Bībeles stāstiem, ir Hama dēls, minēts tautu tabulā kā ciltstēvs melnādainajiem, kuri dzīvo zemē, kuru ieskauj Gionas upe. Giona ir viena no četrām upēm, kas iztek no Ēdenes dārza. Kur tā upe ir tagad, 100% skaidrība nav iegūta.

Savukārt, modernie zinātnieki, sākot no apmēram 1600. gada izlēma, ka Etiopijas nosaukums ir cēlies no “es apdedzinu” (aitho) “seju” (ops). Nav ko to visu pārāk sarežģīt…

Kopā ar Romu, Persiju, Ķīnu un Indiju, Etiopija, tai laikā Aksumas karaliste, 3.gadsimtā bija viena no lielvarām. Tā bija pirmā lielvalsts, kura pieņēma kristietību par valsts reliģiju. Āfrikas koloniālās dalīšanas laikā tā un vēl tikai Libērija bija vienīgās suverēnās Āfrikas valstis.

19. gadsimtā Etiopijā bija 9 miljoni iedzīvotāji, 1983. gadā 33 miljoni, bet tagad 84 miljoni. Izskatās, ka nedomā apstāties.

Šoreiz kas veģetārs. Ņemam glāzi turku zirņus, izmērcējam kādas stundas četras. Lielā pannā uzkarsējam eļļu, nogriežam vidēju karstumu, zem vāka apmēram piecas minūtes apcepam sakapātu sarkano sīpolu. Tad pievienojam sakapātus divus burkānus un vienu kartupeli, uzliekam vāku un cepam vēl 10 minūtes.

Tad pievienojam pa pustējkarotei kajēnas piparus,  papriku,  ingveru, sāli, melnos piparus un pa ceturtdaļtējkarotei maltu kuminu un kardamonu. Kā arī ēdamkaroti tomātu pastu. Pievienojam turku zirņus, pusotru glāzi ūdens un uzvārām.

Tad nogriežam karstumu uz mazu, uzliekam vāku un 30 minūtes atstājam gatavoties. 10 minūtes pirms beigām pievienojam glāzi zaļos zirņus.

Šis ēdiens ir pierādījums tam, ka arī veģetārieši var pagatavot patiešām garšīgus ēdienus!

Nākamnedēļ beidzot pupusas no El Salvadoras gatavošu. Atradās tortiļu milti, pie tam tepat Latvijā nopērkami!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>