Ar šķīvi pa pasauli: #65. Salvadora

PupusasEs tūlīt citēšu latviešu vikipēdiju. Lūk, te būs:

Salvadora ir Centrālamerikas mazākā valsts, kas ir daudz cietusi no pilsoņu kara un revolūcijas. Tā rezultātā nedaudzas ģimenes ir bagātas, to īpašumā ir arī zeme, taču vairums salvadoriešu ir nabadzīgi. Valstī ir vulkāni, no kuriem daudzi ir aktīvi, tā apdraudot iedzīvotājus. Arī meži, kas agrāk bija pilni ar kokiem – ciedriem, sarkankokiem un ozoliem, tagad ir izcirsti labas aramzemes vajadzībām.

Un tad vēl pāris teikumi par dabas resursiem, un tas ir viss.

Tajā pat laikā angļu vikipēdijā ir stāsts par to, ka Salvadora ir viena no nedaudzajām valstīm, kurās ir novērojama reforestizācija – no 1992. līdz 2010. gadam meža platība pieauga par 20%. Nav jau nekādi mūžameži – mežu platība ir tikai aptuveni 14% no teritorijas, tā nav Latvija, kur mežs ir 40%, bet nav arī Lielbritānija ar saviem 7 procentiem…

Valstī ir vairāk kā 12 vulkāni, taču tikai 2 no tiem pēdējos gados ir bijuši aktīvi. Aptuveni tik pat daudz, cik Itālijā, taču par Itāliju neviens neiedomājas rakstīt, ka tur mierīgajiem iedzīvotājiem uzglūn vulkāni…

Pēdējais pilsoņu karš Salvadorā beidzās 1992. gadā. Aptuveni tad, kad dažādi kari sākās Dienvidslāvijā.

Labi, zinu, ka es piesienos, bet man ļoti nepatīk, kad kaut kas pazūd, jeb, vēl sliktāk, rodas tulkojumā…

Zeme jau izskatās skaista, bet neliekas pārāk droša. 2012. gada sākumā Salvadorā notika vidēji 16 slepkavības dienā. Cīnās jau vietējās varas iestādes ar to lietu, kaut kas arī sanāk. Martā skaits nokritās līdz vidēji piecām dienā. Un 14. aprīlis bija pirmā diena trīs gadu laikā, kad valstī nenotika neviena slepkavība. No janvāra līdz martam esot izdevies slepkavību līmeni samazināt par 40%. Toties blakus esošajā Hondurasā gan līmenis ir uzkāpis līdz visu laiku augstākajam.

Toties nacionālais ēdiens Salvadorā viennozīmīgi, bez kādiem strīdiem, ir pupusas. Ļoti īsi izstāstot recepti, mājās gatavotas it kā tortiļas, tikai ar pildījumu. Pildījumā siers un melno pupiņu masa.

Šo biju atlicis, jo nekur nevarēju atrast kukurūzas miltus, kas paredzēti tortiļām (masa harina). Domāju nopirkt kādā no braucieniem uz ārzemēm, bet vai nu nesanāca, vai arī nemācēju atrast, tā tas arī tika atlikts. Un tad beidzot sieva atrada pieejamu tepat, superneto. Gan jau, līdz ar to, RIMI arī ir, bet es, kad skatījos, neredzēju. Polijā ražoti, “nepērc svešu” nesanāks.

Mīklas recepte vienkārša. Divas daļas masa harina, viena daļa ūdens. Realitātē man sanāca kombinēties, kamēr mīkla sanāca tāda, kādu to vairāki salvadorieši jūtūbē rādīja. Beigu beigās, kāda ir pareizā proporcija ar šiem poļu miltiem, man nav ne jausmas, bet tas, kā viņi uzvedās mīklas gatavošanas procesā, man kaut kur zemapziņā lika domāt, ka viss līdz galam autentiski miltu ražotājiem nav sanācis.

Pildījumam ir vairāki varianti, bet, cik es sapratu, visautentiskākais ir ar sieru un pupiņu pastu. Bija rakstīts, ka sieru jāņem balto. Es līdz galam nesapratu, kas ir baltais siers, tāpēc veikalā paņēmu pašu baltāko, kas nebija kazas siers. Kaut kāds biezpiena siers. Un tas liek aizdomāties, ka mūsu pašu pierastās pildītās pankūkas ar biezpienu ir aizgūtas no senajiem actekiem. Jeb arī pupusu recepte ir gadsimtu gaitā attīstījusies no senās biezpiena pankūku receptes, kuru actekiem aizveda spāņu konkistadori, kuri, savukārt, to ieguva no latviešiem, apmaiņā pret kaut ko tik pat vērtīgu. Jeb arī vēl kaut kā pavisam savādāk…

Toties ar pupiņu pastu bija mistērija. Biju jau izdomājis, kā viņu pagatavošu, aizgāju uz noliktavu pēc pupiņu konserviem, bet tur priekšā jau stāvēja bundža ar refried beans – tieši tas, kas nepieciešams. Man nav nekāda loģiska izskaidrojuma, kāpēc mums mājās bija kaut kas tāds. Jebkurā gadījumā, ja tādas ekstras mājās vai veikalā nav, var sablenderēt pupiņu konservu, pēc garšas būs līdzīgs. Tik sāli jāpieliek un, oriģināli, vēl dažas garšvielas.

Kā pagatavot pupusas, manas rakstniecības spējas nav tik lielas, lai ko tādu aprakstītu. Tāpēc pašu procesu jāskatās šeit. Jācep uz pannas, kas iesmērēta ar eļļu. Ar eļļas daudzumu nevajadzētu pārspīlēt.

Rezultāts sanāca stipri viduvējs. Man gribētos visu vainu novelt uz miltiem. Masa harina, cik lasīju, ir ekstra, ļoti smalki. Šiem varēja just mazliet graudainumu. Tāpēc arī rezultātā iegūtais tortiļu atgādināja tikai tad, ja stipri vizualizēja. Es teiktu, ka tas bija kukurūzas plācenis ar pildījumu. Noteikti kaut kad pamēģināšu oriģinālo. Tikai viņiem sākumā ar noziedzību ir jātiek galā.

Nākamreiz Folklendu salas. Jau sāku rakstīt!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article
  1. Ieva at 21:37

    Man ir bijusi tā laime ēst pupusas pašu salvadoriešu izpildījumā. Viņi tās “apgreidoja” ar kāpostu- burkānu salātiem (sajaukti ar majonēzi+krējums).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *