Ar šķīvi pa pasauli: #70. Francija

Liellops burgundiešu gaumēFrancija ir zeme Eiropas rietumos starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu…, bet to jau jūs visi zināt, tāpat kā neskaitāmus citus faktus. Francija ir tūristu visapmeklētākā zeme pasaulē. Un to var just. Tāpēc, Francijā ceļojot, ir dubultā grūti atrast kādu vietu, kur apmesties, lai varētu ērti apmeklēt visu, kas ir minēts tūristu ceļvežos, bet, lai dzīvošana būtu tālāk no tūristu bara. Bet, ja zina principus, tad nav tik neiespējami. Principi ir vienkārši. Jādzīvo vairāku metro staciju attālumā no jebkādas vietas, kuru ir vērts apmeklēt.

Tūristi ir dīvaini. Viņi uzturas uz galvenās ielas un apmēram desmit metrus no tās. Vienīgi Parīzē ir tā problēma, ka tūristu ir tik daudz, ka viņi visi nesatilpst ap “objektiem”, tāpēc, lai no viņiem aizbēgtu, nākas kādu gabalu braukt ar metro.

Ārpus lielpilsētas ir vieglāk. Ja izvēlēsieties mazu pilsētiņu, ģimenes viesnīcu, ne ar maksimālu zvaigžņu skaitu, ar pietiekoši maz numuriņiem, varēsiet būt diezgan droši, ka neradīsies jautājums, kādā valstī esat. Par to, ko vakarā tādās vietās darīt, Francijā nav jāuztraucas. Restorāni ir visur.

Kas man ir pret tūristiem? Mana meita vasarā Senmišelā, kad es barā kāpu pa šaurajām viduslaiku ieliņām un teicu, ka vispār ir ļoti smuki, tikai sasodīti daudz tūristu, jautāja – bet kas tad mēs esam? Nē, mēs neesam tūristi, mēs esam ceļotāji. Tūristi ir tie, kuru pieprasījuma dēļ tādā Senmišelā ir radīts piedāvājums pēc smirdīgas, eļļā pārceptas pārtikas. Tūristi ir tie, kuri nerēķinās ne ar vienu, viņiem ir savas vajadzības, kuras stāv pāri pilnīgi visam pārējam. Un tūristi ir tie, kuri zina, kur atrodas veikals, kurā var nopirkt tūristu drēbes, kuras viņus atšķir no pārējā – vietējo iedzīvotāju un ceļotāju bara.

Šis gan nav ne no Parīzes, ne pat Francijas, bet gan no Briges Beļģijā, bet tas nekas. Amerikāņu tūristi vispārākajā stereotipu pakāpē!

Man pašam Francija ļoti patīk. Arī valoda. Es nezinu kāpēc. Man bērnībā bija grāmata par Napoleonu, kur visi cilvēku vārdi vienmēr iekavās bija minēti oriģinālā rakstībā. Pirmie soļi, lai saprastu franču izrunu. Franču valodu es esmu gribējis mācīties neskaitāmas reizes. Mācīties – es domāju – tā, ka mani kāds māca. Vienreiz pat gandrīz sāku. Aizgāju uz lekciju, bet tā nebija pati pirmā, un tā mācīšanās bija tāda diezgan klasiska; kā rezultātā klasiska mācīšanās un dažas lekcijas nokavētas – tas man ir kā 100% neveiksmes garants. Es nemaz nemēģināju tālāk.

Toties vēlāk sāku pats no grāmatām, no interneta mācīties itāļu valodu. Iemesls vienkāršs. Itālija arī ir forša, tas ir pirmais iemesls. Nākamais – itāļu un franču vārdi ir par 70% līdzīgi, tikai izruna atšķiras. Itāļu valodas izruna ir pašmācības ceļā vieglāk apgūstama, tāpēc domāju, ka sākšu ar to, bet cēlais nākotnes mērķis tik un tā paliek franču valoda. Un tā pēc kāda laika sāku pašmācīties arī franču valodu, kā rezultātā spēju samērā normāli lasīt (patiešām itāļu un franču valodas ir līdzīgas), ar mutvārdiem gan vēl ir kur tiekties…

Tā stāsta, ka franči, it īpaši Parīzē esot rupji un neviesmīlīgi. Es to esmu piedzīvojis akurāt vienu reizi apmēram 20 dienu laikā, kad netālu no Luvras mūs neielaida restorāna labierīcībās. Atslēgas vārdi – “netālu no Luvras”. Ja es būtu viesmīlis netālu no Luvras, es noteikti vēlētos laiku pa laikam kādam pāri nodarīt. Iemesls ir tūristi. Ja tu esi tūrists, tad tevi nemīl. Vismaz, ja tu nemaksā. Un, ja visapkārt ir daudz tūristu, tad dusmas trāpās arī kādam ceļotājam…

Bet, ja tu mazliet pacenties, tad nav nekādu problēmu. Nav jau grūti tos dažus atslēgas teikumus iemācīties. Bonjour. Avez vous une table libre? Parlez-vous anglais? Pie mums jau arī, ja koncertā mākslinieks pasaka dažus vārdus pat tādā latviešu valodā, ka knapi var saprast, kas tieši tas bija par vārdu, viņam uzgavilē. Bet, ja pienāk klāt uz ielas un ar sejas izteiksmi, ka tas ir pašsaprotami, sāk runāt krieviski, tad laipnību ne vienmēr izdosies sagaidīt, pareizi? Un kā jums liekas, cik ļoti frančiem ģenētiskā līmenī ir attīstīta mīlestība pret angļu valodu?

Pirmais, kas man asociējas ar Franciju, ir kruasāni. Mums Parīzes viesnīcā nebija brokastis, toties lejā uz stūra bija bulanžērija. Rinda no rītiem milzīga, bet viss pārdošanas process atstrādāts perfekti. Knapi spēj pie sevis atkārtot pirkšanas dialogu, kad rinda jau pienākusi. Parasti nopirkās ievērojami vairāk, nekā iespējams apēst.

Mans domātais projekts bija pagatavot kruasānus pašam. Nesanāca. Sviestu pieliku divas reizes vairāk, nekā bija nepieciešams. Vajadzēja izlasīt ne tikai recepti, bet arī lietotāju komentārus. Tur tas viss bija atrunāts, ka receptes autors ir mazliet kļūdījies.

Bet nekas, es to uzskatīšu par zīmi, ka visam jāpaliek pa vecam. Es palikšu pie gaļas gatavošanas, bet kūkas un tamlīdzīgas lietas turpinās gatavot sieva.

Es tik vēl vienreiz pa kluso kaut kad pamēģināšu, kad neviens neredzēs. Ja neizdosies, nevienam neteikšu.

Tad, nu, gaļa. Liellopa gaļa burgundiešu gaumē. Vajadzēs liellopa mīkstumu, kilogramu. Nevajag obligāti fileju, Latvijā tas gabals tiek saukts par mīkstumu, derēs ļoti labi. Vajadzēs divas pudeles Burgundijas vīnu. Divas pudeles tāpēc, ka vienu ieliesim katlā, bet otru dzersim pie ēdiena. Un vēl vajadzēs četrus sīpolus, četrus burkānus un buķeti garni. Garni – tas ir tas, ko jūs šeit noteikti nenopirksiet. Zaļumu buķete. Bildīti apskatiet šeit. Nāksies pagatavot pašam – ņemam buntīti pētersīļus, timiānu, dažas lauru lapas, sasienam kopā. Tā, lai neizjūk, jo buntīti vajadzēs izņemt ārā, kad ēdiens būs gatavs.

Tātad, apcepam sviestā sakapātus sīpolus. Pārberam kaltā, kurā sautēsim. Sagriežam gaļu 3 cm gabalos, arī apcepam sviestā. Pievienojam sīpoliem. Sagriežam burkānus ripiņās, ieberam katlā, pievienojam garni, sāli un piparus, aplejam ar vīnu, uzliekam vāku un sautējam apmēram četras stundas. Pasniedzam ar vārītiem kartupeļiem.

Labā ziņa tiem, kas vienmēr pagatavo par daudz. Šo var sildīt nākamajās dienās. Piešaujiet tik klāt vīnu vai ūdeni un uzsildiet.

Tad, kad braukšu uz Burgundiju, noteikti pamēģināšu. Biju Rīgā kaut kur mēģinājis. Teikšu godīgi, man sanāca labāk.

Nākamreiz Franču Polinēzija.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 5 comments for this article
  1. Didzis at 20:35

    Klau, uzraksti blogu par tūrsistiem un ceļotājiem. Tu, kā es skatos, esi pamatīgi “uzēdies” uz tūristiem. Mani nepamet sajūta, ka gūsi pārsteidzošu atklāsmi par savu piederību kādai no šīm grupām 🙂

  2. Armands Brants Author at 21:28

    Jā, es esmu “uzēdies” uz tūristiem, imperiālisma tieksmēm, stereotipiem un uz sava viedokļa uzspiešanu citiem, to noteikti var pamanīt, lasot rakstus. Man ir savs viedoklis praktiski par visu. Tas nav ne pareizs, ne nepareizs, tas vienkārši ir. Un es viņu izmantoju, kad radu rakstus šim blogam. Ja es gribētu rakstīt ne-subjektīvus rakstus, es rakstītu Vikipēdijai. 🙂

    Kas attiecas uz tūristiem, es pats esmu bijis gan ceļotājs, gan tūrists. Un atkal – šis sadalījums ir subjektīvs.

    Respektīvi, es rakstu. Un, ja kādam mans viedoklis liekas nepareizs, no viņa skatu punkta tas noteikti tāds arī ir! Jautājums tik – kāda starpība?

  3. Didzis at 21:46

    Nepārproti – es jau nepārmetu, ka Tev ir viedoklis, kuru Tu paud šajā blogā. Es tikai mudināju Tevi vairāk iedziļināties šajā jautājumā. Kāpēc?
    1) Man būtu ineteresantāk ar Tevi padiskutēt, ja būtu plašāk argumentēts viedoklis.
    2) Man šķiet, ka Tev ienāktu prātā, ka arī Tavs viedoklis dažubrīd’ balstās uz stereotipiem.

  4. Armands Brants Author at 22:00

    Sapratu. Es tik neesmu pārliecināts, ka tas raksts būtu pietiekoši kvalitatīvs, vismaz pašlaik nejūtu tam iedvesmu. Un tā jau esmu iekavējis…

    Mans viedoklis par tūristiem balstās uz manu pieredzi, bet, jā, noteikti kaut kāds stereotipu piejaukums tur ir. Redzu dažus, gūstu sliktu pieredzi, uzreiz domāju sliktu par pārējiem, no kuriem kādi procenti noteikti ne pie kā nav vainīgi. Es jau sevi neuzskatu par gaismas nesēju, man vienkārši patīk rakstīt. 😉

  5. Didzis at 22:09

    Turpini rakstīt, visā visumā interesanta un noderīga lasāmviela 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *