Ar šķīvi pa pasauli: #75. Vācija

Cūkas kāja vācu gaumēVācu virtuve man asociējas ar to, ar ko lielai daļai latviešu asociējas mūsu pašu virtuve. Lidiņa variants. Kaut kas tāds, ko es nu jau diezgan daudz gadus uzturā lietoju nelabprāt, tikai tad, ja savādāk nekādi nevar. Agrāk gan patika. Atceros, ka pirms vairāk kā desmit gadiem Minhenes Hofbräuhaus virtuve ar desiņām un visu pārējo likās kaut kas lielisks. Bet jau citas reizes, kad esmu bijis Vācijā, no tamlīdzīgām vietām esmu apzināti centies izvairīties, tai vietā izvēloties kaut ko no Vācijas plašā imigrantu sabiedrības piedāvājuma.

Vācija kā vienums nav pārāk sen pazīstama. Tā apvienojās tikai 1871. gadā. Teritorija aizņēma lielu daļu Eiropas un šis vāciešus apvienojošais (pie reizes paķerot līdzi arī citas minoritātes) veidojums bija “vidēji aritmētiski” ļoti veiksmīgs. Vācu impērijas zinātnieki ieguva vairāk Nobela prēmijas, nekā Lielbritānija, Francija, Krievija un ASV kopā. Kā jau diezgan bieži tas gadās, zinātnieki domā tikai labu, bet atrodas kāds, kas kurš iedomājas šīs tehnoloģijas izmantot pasaules pārapdzīvotības problēmu risināšanā. Kurš pie kā tieši bija vainīgs, par to diez vai kādreiz nonāksim pie vienota viedokļa, bet rezultāts bija tāds, ka apmēram 20 miljoni beigti, bet vācu Impērija beidzās aptuveni tad pat, kad Pirmais Pasaules karš.

Pēc tam bija Veimāras Republika, par kuru daudz stāstīja Remarks, kura plūstoši pārgāja Hitlera fīrētajā valstī, tāpat pazīstamā kā Trešais Reihs. Šeit atkal seko stāsts par vēsturisko taisnību vai netaisnību, kurš ar ko pirmais vai otrais sāka, bet rezultāts tāds, ka 70 miljoni pagalam, pats Hitlers arī, bet Vācija sadalīta divās daļās.

Kad 1990. gadā Vācija atkal apvienojās, Centrālā Televīzija (“mūsējā”, ne vācu) intervēja parastos cilvēkus uz ielas par viedokli šajā jautājumā. Viedoklis bija apmēram šāds. Slikti. Abas reizes, kad vācieši ir apvienojušies, neko labu mēs neesam sagaidījuši. Jāsaka, ka daļa taisnības tur ir, bet, gods kam gods, šajā reizē vācieši turās diezgan braši. Pat vairāk – tai vietā, lai kādam iedotu iekšās, dod naudu, lai glābtu mazāk disciplinētas dienvidvalstis.

Tas tāds īss kurss Vācijas vēsturē manā izpildījumā. Tagad atpakaļ pie virtuves.

Gatavoju cūkas kāju, kas man ir tāds nostalģisks ēdiens no sen aizvērta lidiņa – kroga “Staburags”. Recepte šausmīgi vienkārša.

Ņemam cūkas stilbus. Iegriežam ādu vairākās vietās. Iesmērējam ar sāli un pipariem. Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 200 grādiem. Stilbus liekam uz restēm, bet apakšā zem tām ielejam trīs glāzes ūdeni. Liekam cepeškrāsnī, gaļu ik pa 30 minūtēm apgriežam. Pēdējā pusstundā pievienojam dažus četrās daļās sagrieztus sīpolus. Jācep ir apmēram trīs stundas, bet tas ir atkarīgs, cik stilbus cepsiet, cik lieli tie būs utt.

Un šim visam pa virsu vācu alu. Mēģinājis neesmu, bet man liekas, ka šāda tipa ēdienu bez alus nemaz nav iespējams pienācīgi izbaudīt. Es nevaru iedomāties, kā garšotu cepeškrāsnī cepta cūkas kāja, piedzerot klāt ūdeni.

Un vēl. Šis ēdiens ir laba atbilde tiem, kas saka, ka viņiem patīk ceptas gaļas smarža. Atklāšu noslēpumu, lai vēlāk nav pārsteigumu. Ja sekosiet instrukcijai, cepsiet gaļu trīs stundas, bet sīpolus pievienosiet pēdējā pusstundā, tad divas ar pusi stundas jūsu virtuvē būs jūtama, teikšu tieši – nepatīkama smaka. Lūk tā ir ceptas gaļas smaka. Kad pieliksiet sīpolus, ātri sajutīsiet pazīstamo, patīkamo aromātu, viss sliktais aizmirsīsies un nekas netraucēs jums izbaudīt vienu ne pārāk veselīgu, bet tik un tā garšīgu ēdienu.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article
  1. Andžela at 12:29

    Sveiki, gribu Jums uzrakstīt e-pasta vēstuli, bet neatrodu adresi. Kā man Jūs sakontaktēt?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *