Ar šķīvi pa pasauli: #78. Grenlande

Suaasat - zupa grenlandiešu gaumēGrenlande man ir likusies kā liela, bet mazapdzīvota sala, kur lielāko daļu aizņem ledus, bet cilvēki tur ir vien tik daudz, cik tie ļaunie malu zvejnieki, kuri ar nūjām dauza roņu mazuļus. Un vēl man ir bijusi cieša pārliecība, ka, vai nu tam cilvēkam, kurš salai deva Zaļās zemes vārdu, ir bijusi vai nu īpaša humora izjūta, jeb arī pieejama informācija, kas būtiski atšķiras no tās, kas ir manā rīcībā.

Islandiešu sāgas stāsta, ka reiz bija tāds Ēriks Sarkanais, kurš tika izraidīts no Islandes par slepkavību. Kopā ar savu ģimeni un vergiem viņš devās izpētīt, kas tā ir par nostāstos dzirdēto ledus zemi ziemeļrietumos. Ērikam paveicās un viņš atrada ne tikai salu, bet arī vietu starp ledus gabaliem, kur ir iespējams dzīvot. Nosauca vietu viņš par Zaļo zemi, domājams, lai piesaistītu vairāk pārcelties gribētājus, lai viņam nebūtu vientuļi. Islande, protams, arī nav nekāda stereotipiska paradīze ar garām smilšu pludmalēm, palmām jūras krastā un 25 grādiem ēnā visu gadu, bet, tomēr, lai pārliecinātu kādu no brīva prāta pārcelties uz Grenlandi, tur tiešām ir nepieciešams spēcīgs mārketings, kas robežojas ar nekrietniem meliem.

Mūsdienās Grenlandē 3/4 teritorijas aizņem ledus, bet iedzīvotāju skaits ir apmēram 56 tūkstoši. Un tradicionālais ēdiens viņiem tiek saukts par suaasat, kas savā būtībā ir gaļas zupa, kuru ēd Ziemassvētkos.

Gaļu vajadzēs kilogramu. Vai nu vali, vai roni, vai ziemeļbriedi, derēs arī kāds jūras putns. Nu, bet, ja galīgi visi striķi trūkst, tad ir atļauts lietot arī jēru vai liellopu. Tāds modernais gaļas variants. Gaļa, kuru lai dabūtu, nevis ir jāiet tālu ar kājām pa ledu un jānosit ar nūju, bet kuru atved ar helikopteru.

Ņemam kilogramu gaļas mīkstuma, sagriežam kubiņos. Tad sagriežam 300 gramus meža sēnes, sakapājam trīs sīpolus, sagriežam šķēlēs divus burkānus. Sametam to visu katlā, pievienojam 200 gramus kaltētus ķiršus, pa tējkarotei kaltēta rozmarīna, timiāna un salvijas, sāli un piparus, pielejam 2 litrus ūdens, uzkarsējam un atstājam uz lēnas uguns apmēram uz stundu. Protams, ka tas ir no gaļas atkarīgs. Pieņemu, ka vecs ziemeļbriedis mīksts paliek ilgākā laika periodā.

Pēc tam pievienojam citrona mizu (no viena citrona), pagaršojam, vai nevajag vēl sāli un piparus, pieberam glāzi grūbas un atstājam vēl uz pusstundu.

Ēdiens interesants. Kaltētie ķirši kombinācijā ar garšvielām to interesantumu rada. Mīļāko ēdienu topā neiekļuva, atkārtojuma, visticamāk, nebūs, bet neko sliktu arī nevaru teikt. Drīzāk otrādi. Patika.

Nākamreiz ēdiens no siltākas vietas – Grenādas Karību jūrā. Maizes koka augļi jau ir atnākuši no interneta, gaida uz pagatavošanu!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *