Ar šķīvi pa pasauli: #81. Gvineja

Ar šķīvi pa pasauli: #81. Gvineja

Solīju, ka nākamā būs Gvatemala. Nē, Gvatemala būs vēlāk. Lai parunātu par Gvatemalu, bija nepieciešami meksikāņu fizāļi, jeb tomatillos. Dažiem veicas, un viņi šo dārzeni iegūst nakts tirgū, bet es laimi neizmēģināju, tai vietā iegāju internetā, kur izvēle ir vēl plašāka.Tomatillos nu jau nāk pie manis paši, pa pastu no amazona.

Nākamā zeme pēc Gvatemalas būtu Gērnsija. Ar to viss ir skaidrs, būs mīdijas sidrā, taču arī ar mīdijām nāksies pagaidīt, jo droši svaigas tās var iegūt tikai noteiktās dienās, bet es šoreiz tās noteiktās dienas esmu nokavējis. Tāpēc steidzamies notikumiem pa priekšu un ņemam nākamo valsti, kas ir Gvineja.

Gvineja ir diezgan populārs nosaukums. Ir Gvineja, ir Gvineja-Bisava, ir Papua Jaungvineja. Bet pirms kāda laika bija vēl vairāk – dāņu, holandiešu, angļu, franču, vācu, portugāļu, spāņu Gvinejas. Kāpēc tik daudz? Tāpēc, ka ir viens Gvinejas līcis, bet kolonijas tā krastos ir daudz. Kolonistiem, kā zināms, vairāk interesē rakt zeltu, nevis domāt unikālus nosaukumus pakļautajām zemēm. Savukārt Papua Jaungvineja ir kaut kas pavisam savādāks, līdz tam mēs vēl nonāksim, bet nāksies pagaidīt vēl vairākus alfabēta burtus, tuvāk ceļojuma beigām.

Šoreiz, tātad, Gvineja. Franciski runājošā no visām Gvinejām. Attiecīgi arī nabadzīgākā no visām Gvinejām. Es nezinu, vai tā ir nejaušība, vai sakritība, vai likumsakarība, bet melnajā Āfrikā nauda parasti ir tajās vietās, kur cilvēki runā angliski, bet franciski runājošajā daļā parasti ir mačetes un pilsoņu kari. Šis noteikti ir atsevišķa pētījuma vērts, pie tam, jau vairāki ir šo lietu pētījuši un nonākuši pie saviem secinājumiem. Viens no tiem ir – katoļu darba tikums pret protestantu darba tikumu. Tāpat, kā Eiropā angļi un vācieši nopietni strādā, savukārt attiecībā uz frančiem, itāļiem un citiem dienvidniekiem visi gaida to dienu, kad nu viss beidzot juks un bruks. Kaut kā nebrūk, jo mēs tomēr Eiropā sēžam visi vairāk vai mazāk vienā laivā, taču Āfrikā Ganas pilsoņiem diez vai tik ļoti rūp Gvinejas ekonomiskā situācija.

Ja tā pavisam godīgi, arī mani pavisam maz interesē Gvinejas ekonomiskais stāvoklis. Tik maz, ka šo interesi pat nevar pamanīt. Toties tas, ka Gvinejā runā un, galvenais, raksta franciski, ļāva situācijai izvērsties tādai, ka es varēju apmierināts uzsist sev pa plecu. Proti, recepti atradu franču valodā, izlasīju, nopirku nepieciešamos produktus un visu pagatavoju, meklējot vārdnīcu tikai trīs vārdu dēļ. Pie tam, nevis īstu vārdnīcu, bet gan pašu labāko ēdienu vārdnīcu pasaulē – Google Image Search. Kā tas strādā? Lūk, šādi – pâte d’arachide. Un šādi – oignon-pays.

Sauksim ēdienu par gaļas bumbiņām ar mērci un kuskusu. Oriģināli ir kuskuss ar mērci un gaļas bumbiņām, bet tas tāpēc, ka viņiem IKP uz vienu cilvēku ir apmēram 500$, bet mums apmēram 14 000$. Tie, kam ir lielāks vairāk ēd gaļu, bet tie, kam mazāks, vairāk ēd kuskusu. Protams, beigās varam strīdēties, kuram galu galā ir labāka veselība un mazāks liekais svars, bet tā nu tas ir.

Sākumā pagatavosim gaļas bumbiņas. Uz puskilogramu maltās gaļas vajadzēs divus sīpolus, četras ķiploka daiviņas, pusbunti pētersīļus – šo visu smalki sakapāt. Un divas ēdamkarotes zemesriekstu sviesta. Āfrikā viņi zemesriekstu sviestu ir īpaši iecienījuši, tā izskatās. Un šī mīlestība noteikti nav iegūta no frančiem.

Kā pareizi cept gaļas bumbiņas, es pieņemu, ka Latvijā nevienu nav īpaši jāmāca. Es gan iemācījos ko jaunu. Lai šīs bumbiņas iegūtu tādas no ārpuses viscaur vienmērīgi apceptas, pannā ir jāielej eļļu apmēram četrreiz vairāk kā parasti, un tad šīs bumbiņas cepot regulāri jāapmaisa. Kad gatavas, atstājiet nosusināties uz papīra dvieļa, jo tā eļļa nav pārāk veselīga.

Mērcei vajadzēs četrus svaigus tomātus. Tā kā ziemā svaigus tomātus jūs nekur neatradīsiet, droši ņemiet konservus, tie pēc tomātiem garšo stipri vairāk. Sasmalciniet tos, metiet uzkarsētā pannā, tad sakapātus divus sīpolus, sešas ķiploka daiviņas, četrus loku stiebrus. Karsējiet apmēram 5 minūtes, tad pielejiet eļļu (apmēram 3 ēdamkarotes), atstājiet uz vidēja karstuma apmēram 10 minūtes. Tad pievienojiet sagrieztu pusi baklažāna un vidēji lielos gabalos sagrieztus piecus kartupeļus. Ja vien jums pa rokai nav taro sakne. Ja ir, lietojiet to kartupeļu vietā. Pievienojiet sāli, piparus, sasmalcinātus pētersīļus, aplejiet ar ūdeni, uzkarsējiet un atstājiet uz vidējas uguns, kamēr kartupeļi gatavi. Piecas minūtes pirms beigām pielieciet veselu čili piparu, bet pašās beigās gaļas bumbiņas.

Kuskusu pagatavojiet, kā parasti. Vispār vajadzētu kuskusu ar okru, bet es pieņemu, ka okras jums nebūs. Man arī nav. Es biju domājis vasarā audzēt pats savā dārzā, taču šis projekts man izgāzās jau stādu audzēšanas fāzē. Iemesls līdz riebumam prozaisks. Aizmirsu apliet. Varbūt šovasar mēģināšu atkal.

Ēdiens bija labs. Vienu gan es nesapratu. Kāpēc vajadzēja to čili veselu likt klāt. Pa šīm piecām minūtēm nekāda čili garša mērcē iesūkties nepaguva.

Kas būs nākamajā reizē, nezinu. Iespējams, mani meksikāņu fizāļi būs atnākuši, iespējams ātrāk es mīdijas nopirkšu. Bet, ja nē, tad gatavošu kaut ko no blakus esošās Gvinejas-Bisavas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *