Ar šķīvi pa pasauli: #83. Gērnsija

Ar šķīvi pa pasauli: #83. Gērnsija

Tomatillos no interneta ir atnākuši, vista arī gaida savu kārtu ledusskapī, bet piektdienas vakarā ļoti sagribējās mīdijas, kas radīja iespēju īstenot Gērnsijas stāstu.

Gērnsija ir vēl viena politiski / ekonomiski sarežģīta vieta. Atrodas Lamanšā netālu no Francijas, it kā pēc vispārējās izpratnes pieder Lielbritānijai, taču nav Lielbritānijas teritorija, drīzāk Britu Kroņa īpašums. Neietilpst Eiropas Savienībā, taču ir īpašās attiecībās ar to, respektīvi, Lielbritānija 1972. gadā, parakstot līgumu ar Eiropas Ekonomikas Kopienu, noteica, ka Gērnsija atrodas vienotajā Muitas zonā, kas, pēc būtības, nozīmē, ka visas preces, kas ienāk Gērnsijā no ārpus EEK valstīm, tiek apliktas ar nodokli, bet, ja preces tiek pārvietotas dalībvalstu ietvaros, muitas nodokļi netiek piemēroti. Gērnsijā nav ne miņas no PVN, tāpēc pirms kāda laika bija izdevīgi iepirkties viņu internetveikalos. Kopš 2011. gada šis prieks ir pārtraukts un, ja pasūtīsiet smaržas no kāda populāra internetveikala, un viņi nepratīs pārliecinoši uzrakstīt, ka kastē ir prece zem 22 eiro, pastā, lai saņemtu savu sūtījumu, jums būs jāpiemaksā PVN.

Gērnsiju Latvijā, visticamāk, pārsvarā pazīst digitālās TV ieviešanas sakarā, kaut arī tā lieta ir vairāk kā desmit gadus veca. Vislabākā speciāliste Gērnsijas finanšu shēmu jautājumos Latvijā varētu būt Ilze Jaunalksne. Var arī gadīties, ka šo, to tik pat labi vai vēl labāk pārzina arī daži citi mūsu valstī pazīstami personāži, bet viņi, varu apgalvot, jums neko pārāk sīki nestāstīs. Jebkurā gadījumā, lai arī kāda ir šī informācija, tā no ekonomiskā aspekta vairs nav tik noderīga, jo 2012. gadā mūsējie ar viņējiem vienojās, ka viņējie turpmāk informēs mūsējos par visiem mūsējo nodokļiem viņu zemē. Aizvēra bodīti ciet, tā teikt.

Kā jau teicu, es par savu Gērnsijas ēdienu izvēlējos mīdijas. Tās gan mūsu veikalos nav tik vienkārši dabūt, atšķirībā no cūkgaļas, piemēram. Ir jāzina dienas, kad tās veikalā pieved. Pēc manas pēdējās informācijas, tas notika ceturtdienās, bet piektdienas pēcpusdienā veikalā bija palikusi vairs tikai viena, kilogramu liela paka. Uz manu ģimeni viens kilograms mīdiju (svarā iekļautas čaulas) kvalificējas kā vieglas uzkodas, tāpēc nācās domāt. Vai nu atlikt, jeb arī pieiet radoši. Skatoties savā kalendārā, sapratu, ka ar vārds “atlikt” manā situācijā nozīmē atlikšanu uz aptuveni mēnesi, tāpēc izvēlējos otru variantu. Radošā pieeja izpaudās tā, ka papildus paņēmu vēl divas pakas saldētas mīdijas. Bez čaulām. Vienīgās ar čaulām pieejamās bija jau sagatavotas tā, ka “atliek tikai uzsildīt”, bet jāatzīmē, ka recepte nebija ne tuvu man vajadzīgā.

Uzreiz gan jāatzīst, ka starpība starp svaigām un saldētām mīdijām viennozīmīgi ir manāma. Svaigas mīdijas pēc pakas atvēršanas piepilda istabu ar jūras aromātu, kas atsauc atmiņā Rietumeiropas piekrastes. Savukārt, saldētas mīdijas ir… vienkārši saldētas mīdijas.

Vajadzēs sidru. Pārbaudīju, ka Gērnsijā sidrs ir ar alkohola saturu ~6%, piemeklēju tam līdzīgu – Abavas sidru. Pussauso. Ļoti labs produkts ar vienu mazliet kaitinošu niansi. No manā rīcībā bijušām aptuveni desmit pudelēm, tikai vienai korķi es esmu spējis izraut bez korķviļķa palīdzības. Pārējiem tas ir bijis tā pielīmēts pie pudeles malām, ka man nav bijis skaidrs, priekš kam ir domāta tā drošības drāts… Bet garšas ziņā ļoti labs.

Tagad pie gatavošanas. Ņemam mīdijas un pusi izmetam ārā. Nu, labi, pārspīlēju, bet atbirumi noteikti būs diezgan ievērojami. Pirmkārt, jāizmet visas, kurām ir bojātas čaulas. Tad pārējās jānoskalo zem auksta ūdens strūklas un jāizmet tās, kuras neaizveras. Šim procesam gan var pieiet selektīvi un izmest tikai tās, kuras ir uzkrītoši atvērušās. Tāpat pēc tam būs “otrais sets”, kad pēc karsēšanas izmetīsiet tās, kuras neatvērsies karstuma ietekmē.

Atsevišķā katliņā uzkarsējam 250 ml sidru. Sakapājam 6 šalotes sīpolus un vienu ķiploka daiviņu. Uzkarsējam katlā eļļu, pāris minūtes apcepam sīpolus un ķiploku, tad pieberam mīdijas, pielejam sidru, uzliekam vāku un dažas minūtes karsējam, laiku pa laikam katlu sakratot. Tad mīdijas izņemam no katla, šķidrumam pievienojam 200 ml saldo krējumu, pieberam sāli un maltus baltos piparus (pēc garšas), maisām, vārām, kamēr šķidrums reducējies un kļuvis biezāks. Pievienojam 20g sakapātus pētersīļus un 60g sakapātas kinzas. Pārlejam mīdijas un saucam visus vakariņās. Ēdam ar maizi. Atšķirībā no Beļģijas, nebūs nekādi frī kartupeļi.

Ja nebūtu tā čakara ar mīdijām, varētu šo ēdienu ēst ikdienā, kamēr apniktu. Bet tā – lieliski!

Nākamreiz beidzot Gvatemalas vista ar tomatillos.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. IgorsK at 23:08

    Paldies par recepti. Gribēju apjautāties – kur pērkat mīdijas? Es īsti Rīgā nezinu vietas kur varētu nopirkt nesaldētas. Dažreiz parādās lielveikalos, bet nekādu “sezonalitāti” neesmu pamanījis – vnk dažreiz ir, bet dažreiz nav…

  2. Armands Brants Author at 22:18

    Mīdijas es pērku Sky. Bet esmu pircis arī Stockmanā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *