Ar šķīvi pa pasauli: #84. Gvatemala

Ar šķīvi pa pasauli: #84. Gvatemala

Gvatemala ir valsts Dienvidamerikā, tieši zem Meksikas, blakus Belizai. Lasīt vairākuma Latīņamerikas valstu vēsturi nu jau pamazām kļūst garlaicīgi. Sākumā senie Amerikas iezemieši, tad spāņu kolonizatori, tad neatkarības karš, tad neskaitāmi apvērsumi, pilsoņkari, iedzīvotāju noslāņošanās un tamlīdzīgi. Es pat īsti vairs uzmanību nespēju noturēt, lasot šo valstu vēstures konspektus.

Bet Gvatemalas pilsoņu karš, protams, bija spēcīgs. Ilga no 1960. līdz 1996. gadam. 36 gadi kara ar visām pārējām ekstrām, tādām kā veselu maiju ciematu iznīcināšanu, respektīvi, genocīdu, pa vidu. Vienu pusi atbalstīja ASV ar saviem domu biedriem, bet otrā pusē, protams, PSRS, Kuba un citi “darbaļaužu aizstāvji”. Tas tomēr ir tik patīkami, ka vari savus ieročus ielikt rokās citiem un paskatīties, kādi ir sanākuši, nav pašiem savu pilsoņu dzīvības jāupurē.

Ja jautājiet man, es nespēju iedomāties, kā pēc tam šie visi cilvēki spēj kopīgi veidot vienu valsti. Tomēr, kad zvērīgi civiliedzīvotāju slaktiņi ir notikuši pirms divdesmit gadiem, bet tam, kurš tiek turēts aizdomās kā līdzvainīgais, nevar tikt klāt, jo, saproties, viņš ir parlamentā un viņam ir imunitāte, šāda situācija ne vienam vien var likties aizvainojoša vai pat vairāk…

Priekš Gvatemalas ir sarežģīti atrast kādu recepti bez tomatillos, jeb meksikāņu fizāļiem. Tāpēc gāju vienkāršo ceļu un atradu, kur tos var nopirkt. Svaigus, protams, pie mums praktiski nekur, ja vien nepaveicas. Bet, ja jau, kad mums ārā ir ziema, pat parastos tomātus labāk ņemt konservētus, lai garša būtu tuvāka patiesībai, domāju, ka arī tomatillos konservi būs pietiekami labi. Nopērkami Amazonā, protams (Lupa Green Tomatillo’s Mexican Green Tomatoes 2.8 Kg (Pack of 2)). Ja godīgi, tad garšo pēc konservētiem zaļajiem tomātiem, tikai struktūra ir tāda, kaut kāda savādāka. Precīzi noraksturot nespēšu.

Ēdiena nosaukums ir gvatemaliešu vistas sautējums ar tomatillo mērci. Tomatillo mērce tiek saukta arī par salsa verde, jeb zaļo mērci. Recepte saka, ka vajadzēs cāļa stilbus un krūtiņas, bet, tā kā es nesen nosolījos rūpniecisko vistu vairs nepirkt, pērkam vienu lielo lauku broileri un sadalām gabalos paši.

Ņemam vienu zaļo aso piparu (jalapeño – atradu tādu iepakojumā kaut kādā čili izlasē, atsevišķi nebija pieejams), pārgriežam vidū pušu. Katlā ielejam ūdeni, pievienojam tomatillos, čili un vistu, uzvārām, tad nogriežam uguni uz vidēju un sautējam, kamēr vista mīksta, apmēram 25 minūtes. Ūdeni skatieties, cik. Vajag tā, lai nosedz vistu. Bet pieejiet radoši, jo fizāļi tajā konservkārbā ir gana izmirkuši, pilni ar ūdeni, respektīvi. Sāli arī gan jau ka vairs nevajag.

Kad gatavs, nodaliet atsevišķi vistu un un visu pārējo.

Uzkarsējiet pannā eļļu, sacepiet pusglāzi sakapātu svaigu kinzu, 6 rupji sakapātus sīpolus, 3 sakapātas ķiploka daiviņas un vienu zaļo papriku, kamēr viss zeltaini brūns un mīksts. Tad sablenderējiet. Pievienojiet pusglāzi grauzdētas ķirbju sēklas, ceturtdaļglāzi grauzdētas sezama sēklas un trīs glāzes to, iekš kā jūs gatavojāt vistu (šeit es domāju nevis pašu katlu, bet to tomatillos un jalapeños maisījumu). Blenderējiet, kamēr tas viss pārvēršas viendabīgā masā. Ar parastu blenderi varētu būt diezgan liels izaicinājums, tāpēc labāk to darīt pa daļām. Mums, par laimi, ir divu zirgspēku jaudas aparāts, kurš ar uzdevumu tika galā bez kādām problēmām.

Samalto liekam atpakaļ katlā, uzvārām, tad uz vidējas uguns sautējam, kamēr mērce kļūst bieza, apmēram 10 minūtes. Tikmēr atdalām gaļu no kauliem. Beigās metam gaļu katlā, sautējam vēl 10 minūtes, un tad viss ir gatavs. Pasniedzam ar tortiļām. Bērniem zaļā krāsa ne pārāk patiks, toties patiks tortiļas.

Nākamā reizē cita vista, šoreiz no Gvajanas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *