Svētki un citas dienas

Svētki un citas dienas

Rakstu šo visu es mūsu valsts svētku dienā. No rīta pacēlu karogu, vakarā nolaidu. Un tas viss.

Pašā populārākajā Latvijas ziņu lapā pirmā ziņa ir par Rībentropa-Molotova pakta gadadienu, vesela tēma ar daudz rakstiem šim atvēlēta, bet svētku dienai tik vien trešā pozīcija.

Es esmu no tiem, kas tās dienas, kas ir par pamatu ikgadējai karoga pacelšanai augustā, atceras ļoti labi. Atbraucu no laivošanas, kura beidzās Baltkrievijas PSR, ģimene jau šajā saspīlētajā situācijā bija pamanījusies sākt bažīties par mani. Nākamās dienas pagāja pie radio, kurš raidīja nez no kurienes, pa kādām citām frekvencēm, ne tā, kā parasti. Puča izgāšanās un pirms tam pieņemtais Latvijas lēmums, ka mums ar PSRS vairs nav pa ceļam. Kā teica visi, kas bija ap radio – ja tagad mūs piežmiegs, tad kā patiesi brīvus.

Ceturtajam maijam nav ne vainas. Skaista pavasara diena, Atmodas kulminācija. Bet atceros, ka, būdams bērns, es pēc tam piedzīvoju vilšanos. It kā neatkarības deklarācija, bet kur tad visas tās labās lietas, kas neatkarīgiem pienākas? Pašiem sava hokeja izlase, piemēram?

Man šķiet, ka mums ir problēmas ar īsto datumu apzināšanu. Jeb, vienkārši, žēl pārāk daudz brīvdienas atvēlēt, ka tauta slinkumā nepalaižas. 18. un 11. novembris ir tāpat kā 4. maijs un 21. augusts. 18. novembrī cilvēki sanāca un teica, ka mēs esam brīvi. Tā jau varonīgi un viss kārtībā, taču, ja tev nav riska, ka ārā kāds ar šauteni sagaida, tad drosme ir mazāk nepieciešama. Nē, es nesaku, ka tie nav īsti svētki. Tas ir mūsu valsts pamats. Taču es atļaušos apgalvot, ka 11. novembris, kad kādam vajadzēja ne tikai svinīgu runu teikt, bet arī ņemt rokā kaut ko šaujamu un triekt salašņu armiju tālu, kamēr kājas gurst, paralēli vēl pamanoties pieteikt karu pašai Vācijai, ir diena, kas prasās pēc lielākas atzīmēšanas, ne tikai kritušo pieminēšanas pēc darba.

Tā es tagad sēžu un domāju, ka valsts mērogā, tiem cilvēkiem, kas, atšķirībā no manis, 21. augusta oriģinālu nav apzināti, jeb arī nav vispār pieredzējuši, tas ir kā datums, kad ir jāpaceļ karogu. Datumu, savukārt, tādu nav mazums. Piecas reizes normāli, piecas reizes sēru noformējumā. Dabā ir līdzsvars.

Sēru dienas ir atsevišķs stāsts. Es gaidu, kad kādreiz dzirdēšu ziņu par to, ka kāds politiski represētais ir dabūjis sodu par to, ka 25. martā ir aizmirsis izkārt karogu. Jeb arī nav bijis spēka. Jeb arī ir slimnīcā bijis šajā dienā, kad visa Latvija sēro. Jeb arī kāda ebreju ģimene saņems soda kvīti par sēru karoga neizkāršanu 4. jūlijā.

Un nav jau tā, ka es esmu uzēdies tikai sēru dienām. Man jebkurš obligāts pasākums izraisa nepatiku. Es vienmēr uz svētkiem uzvelku mastā karogu. Tāpēc, ka tie ir svētki, tāpēc, ka tā vajag. Bērnībā, tikko varēja atkal sākt atklāti zīmēties ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, manā mazpilsētā to darīja lielais vairums privātmāju īpašnieku. Un vienmēr bija patīkami skatīties, cik cēli plīvo Latvijas karogi, kuru pagatavošanā bija ielikta sirds, dvēsele un labākie materiāli, bet obligātie LPSR karogi izbalējuši, sapinušies ap kātu ieguva ne tik cēlu apzīmējumu – puņķlupatas.

Pirms gadiem desmit, kad man regulāri nācās būt Pļavniekos, karoga dienās bija līdzīgs skats. Pie nošņurkušām mājām karogi, kuri, nu, labi, izmēros atšķirīgi, tas vēl būtu nekas. Bet krāsu atšķirība bija no rozā līdz tumši brūnam.

Patriotisms ir jūtas. Jūtas nevar iemācīt. Tāpat kā nevar iemācīt mīlēt Raini. Vai nu patīk, vai nepatīk. Ja liks katru gadu Ziemassvētkos pie eglītes skaitīt Raiņa dzeju, diez vai mīlestība vairosies. Tāpat mīlestību pret Latviju neiemācīsi. Pat ne piespiežot izkārt karogu piecas reizes gadā svētku un piecas sēru noformējumā.

Vai nu ir, vai nav. Man 21. augusts ir svētku diena, kura ir patvērusies bērnības atmiņās. Es ceru uz vairākām lietām. Es ceru, ka šī būs mūsu pēdējā neatkarības diena, ka pēc citām mums vairs nebūs nepieciešamība. Es ceru, ka kādreiz šī diena tiks kalendārā iezīmēta kā brīvdiena. Un es ceru, ka kādreiz karoga pacelšana vairs nebūs obligāta, un es varēšu redzēt, kuri svin tās pašas svētku dienas, kuras svinu es. Nevis obligāti, bet patiesi.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *