Ar šķīvi pa pasauli: #85. Gvajana

Ar šķīvi pa pasauli: #85. Gvajana

Jā, es rakstu reti. Bet, kā es esmu novērojis, tā ir globāla virzība. Arī citi personīgie blogi latviešu valodā, kurus esmu pievienojis savam Feedly, nepārsteidz ar jaunu rakstu pārpilnību… Tā ka nevainošu es vairs vasaras iestāšanos, grilēšanas un kūpināšanas vēlmi, nevēlēšanos sekot receptēm vai ko tamlīdzīgu. Novelšu visu vainu uz planētu stāvokli.

Kamēr nelabvēlīgais planētu stāvoklis izskatās paņēmis pauzi, tikmēr pastāstīšu par Gvajanu. Gvajana skaitās angliski runājoša Karību jūras valsts. Tā ir viena no nedaudzajām Karību jūras valstīm, kura nav sala. Šie ir fakti, kas pasludina manu ģeogrāfijas izpratni par nepareizu un bezjēdzīgu. Parādīšu, kāpēc.

Karību jūras reģions

Uz šīs kartes mēs viegli varam atrast Karību jūru, tā atrodas kartes vidū. Jūru, cik es saprotu, ierobežo kaut kādas vietas. Krasta līnija, piemēram. Jūras šaurums tāpat varētu būt labs kandidāts, lai norobežotu vienu jūru no citas jūras, jeb okeāna. Šeit es kā robežas redzu Centrālamerikas krastu, Dienvidamerikas krastu un dažādas salas – lielākas, tādas kā Kuba un Ispanjola (Haiti un Dominikāna) ziemeļos un mazākas, tādas kā Grenada, Barbadosa un Dominika austrumos. Tajā vietā, kur ir Gvajana, pēc manas saprašanas, līdz Karību jūrai ir kāds gabaliņš…

Gvajana seno tās iedzīvotāju valodā nozīmē “ūdens zeme”. Šajā ziņā nekas daudz nav mainījies – apmēram 90% no iedzīvotājiem dzīvo kādas ūdenstilpnes malā.

Tāpat Gvajanā ir zelts. Zeltu viņi līdz šim ieguva tradicionālā veidā – roku darbs, lēnā garā. Toties līdz ar jauna gadsimta atnākšanu, Gvajanas zelts ir piesaistījis lielo zelta ieguves kompāniju uzmanību. Desmitiem miljonu lielas investīcijas, kas ļauj rakt dziļumā, spridzināt granītu. Tiem, kuriem tik lielas investīcijas nav pa spēkam, nākas iztikt ar lētākām tehnoloģijām un rakņāties pa virszemi. Viens gan ir skaidrs. Džungļu Gvajanā būs mazāk. Cilvēki, jums zelta vēl nepietiek? Jūs viņu ēdat?

Tā kā es no zelta vēl pagaidām neko ēdamu pagatavot neprotu, vārīsim vistas zupu.

Vajadzēs glāzi zirņus. Tos, kurus angliski sauc par šķeltajiem, bet Dobeles dzirnavnieka valodā par zupas zirņiem. Ieberam katlā, pa virsu astoņas glāzes ūdeni un vārām uz lēnas uguns, līdz mīksti. Tā patiešām mīksti, lai var ar karotes otru pusi saspiest.

Tad pievienojam mazliet vairāk par puskilogramu vistas šķiņkus bez ādas, sagrieztus 5 cm gabalos, pieberam 3 cm gabalos sagrieztus sarkanos kartupeļus (puskilogramu), burkānus (3 vidēji lielus), seleriju kātus (3 gabalus). Vēl tur pat klāt smalki sakapātas sešas ķiploka daiviņas, vidēji sakapātu vienu sīpolu, veselu čili piparu, trīs vistas buljona kubiņus, ceturtdaļglāzi svaiga timiāna bez kātiem un vēl astoņas glāzes ūdens.

To visu vārām uz lēnas uguns, kamēr kartupeļi un burkāni mīksti. Pasniedzam karstu. Un tie, kuriem tik un tā liekas par vēsu, dabū čili piparu! Īsts rudens ēdiens un labas vakariņas, ar ko atsākt pasaules ēdienu baudīšanu. Labu apetīti!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *