Ar šķīvi pa pasauli: #86. Haiti

Ar šķīvi pa pasauli: #86. Haiti

Ja ir kāda vieta uz pasaules, kura, liekas, ka mēģina uzsūkt sevī visas pasaules nelaimes, tad tā noteikti ir Haiti. Dominikānas Republikā tās pamatiedzīvotāju lielākajai daļai dzīve nav nekāda medus maize, bet Haiti nabadzība ir vēl par kārtu lielāka. Meži izcirsti – 1923. gadā 60% Haiti teritorijas klāja mežs, bet 2006. gadā vien 2%. Lasīt prot vien aptuveni puse iedzīvotāju…

It kā sākumā bija potenciāls veiksmes stāstam. 1804. gadā beidzās Haiti vergu revolūcija – vienīgā vergu revolūcija pasaules vēsturē, kā rezultātā tika radīta valsts. Protams, kā parasti, tiem, kuriem iet ļoti slikti, pēc revolūcijas iet vismaz tik pat slikti. Savukārt revolūcijas organizatori, kas bija savu tēvu apmaksāto izglītību ieguvušie mulati, kā arī brīvlaistie vergi, kļuva par jaunās valsts politisko eliti. Valsts, kā tas bieži notiek ar pasaules kārtību mainīt gribošiem veidojumiem, nokļuva politiskā un ekonomiskā izolācijā, kuru varēja izbeigt tikai 1825. gadā, kad Francija atzina Haiti kā valsti. Par to gan viņiem nācās samaksāt baltajiem vergturiem 150 miljonus zelta franku. Vēlāk gan šo summu samazināja līdz 90 miljoniem franku, taču tik un tā summa ir iespaidīga (vairāk kā 20 miljardi ASV dolāru mūsdienu naudas izteiksmē), tik iespaidīga, ka Haiti to beidza maksāt tikai 1947. gadā. Tur arī aizgāja liela daļa no mežu platības.

2003. gadā prezidents Žans Bertrāns Aristīds mēģināja summu 21 miljarda ASV dolāru apmērā no Francijas atprasīt, par ko franči, protams, apvainojās.

Tad, 2010. gadā, it kā ar dziļu nabadzību vēl nebūtu gana, notika zemestrīce, kas paņēma apmēram 160 tūkstošu dzīvības, par materiālajiem zaudējumiem nemaz nerunājot.

Nu, un, lai nevienam nerastos doma teikt, ka vispār jau nav tik traki, pēc zemestrīces Haiti sākās holēras epidēmija, kura kopš tās sākuma ir paņēmusi 6% haitiešu dzīvību. Un pats neglītākais, kas ir šajā holēras epidēmijā, ir tas, ka ir aizdomas, ka tā ir nākusi no Apvienoto Nāciju miera uzturētājiem nepāliešiem, kuru tualetes saturs nonāca upē, kas bija vietējo iedzīvotāju ūdens ņemšanas vieta. Par šo ir VICE News korespondenta sižets.

Tāda, lūk, bēdu ieleja.

Ikdienas ēdienkarte, visticamāk, Haiti nesastāv no iespējas izvēlēties, bet gan no tā, ko bija iespējams dabūt. Bet, kā jau jebkurā nabadzīgā valstī, arī Haiti ir cilvēki, kurus vienkāršās tautas problēmas skar tikai iedomu līmenī. Tad, nu, viņi gatavo ēst, un tā rodas tipiskas haitiešu virtuves receptes. Vienu no šādām receptēm es pagatavoju.

Paprika

Jāņem kilogramu jaunlopa kakla karbonādes, jāsagriež, kā es to saucu, “gulaša gabalos”. Jāliek katlā, jāpielej ūdeni, lai nosedz, jāpieber sāli, jāuzvāra, tad jāatstāj uz lēnas uguns, bez vāka, kamēr gaļa mīksta un ūdens lielā mērā iztvaikojis. Apmēram uz stundu, kā parasti atkarīgs no gaļas kvalitātes.

Kamēr gaļa vārās, sagriežam četras paprikas, zaļās vai sarkanās. Plānās šķēlītēs sagriežam sīpolu. Smalki sakapājam sešas ķiploka daiviņas un robežās no viena līdz četriem čili pipariem. Es ņēmu divus. Tā ģimenes daļa, kuriem asi ēdieni nav pa prātam, šādu recepti noraidīja pilnībā. Savukārt, trīsgadnieks, kuram šoreiz neviens neteica, ka ēdiens ir ass, nekādas diskomforta pazīmes neizrādīja. Šo visu, iepriekš minēto, uz vidējas uguns eļļā uzkarsējam, kamēr mīksti.

Tad pievienojam apmēram trīs glāzes lielos gabalos sagrieztus tomātus, karoti sarkanvīna etiķa, sāli un piparus, karsējam, kamēr šķidrums ir gandrīz iztvaikojis.

Pēc tam pievienojam gaļu un pēc vajadzības ūdeni, kurā gaļa tika vārīta, karsējam uz tās pašas vidējas uguns apmēram 20 minūtes. Kad gatavs, pasniedzam ar rīsiem.

Man garšoja. Mazliet palika pāri, bet stāsta, ka nākamajā dienā šis ēdiens garšojot vēl labāk!

Un arī ēdiena sastāvdaļas šoreiz bija īpašas. Draugu audzēts jaunlops, pašu audzēta paprika un tomāti. Pēc darba iebraucu veikalā, lai nopirktu sastāvdaļas, bet izrādījās, ka ir jāpērk tikai čili piparus. Viss pārējais jau gaidīja mājās.

Esam veiksmīgi sākuši burtu H. Kura valsts būs nākamā, vēl neesmu sapratis. Pēc saraksta ir Vatikāns (angliski Holy See), bet tad jau redzēs. Protams, ka Vatikāns ir oficiāla valsts un tā, tomēr dzīves realitāte ir tāda, ka tas ir aptuveni kvartāls Romā, un es pat neesmu īsti pārliecināts, ka tur iekšā kāds dzīvo. Bet, nekas, būs iemesls papētīt, padomāt.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *