Ar šķīvi pa pasauli: #89. Ungārija

Ar šķīvi pa pasauli: #89. Ungārija

Visu šo laiku kopš iepriekšējā ēdiena paņēma domas par Honkongu. Beigās izlēmu, ka no domām vien neviens vēl nav kļuvis paēdis, un pārlēcu uz nākamo zemi – Ungāriju.

Ungāri ir igauņiem un somiem rada. Tā vismaz stāsta valodas koku zīmētāji. Man pašam ir grūti par to spriest, jo igauņu valoda manās ausīs ir kā putnu dziesmas – skan labi, saprotu, ka tā tiek izmantota saziņai, bet manu saprašanu tā nesasniedz. Līdzīgi ar ungāru valodu, tikai saskāries ar to esmu vēl retāk, nekā ar igauņu vai somu valodām.

Ungārijai ir sena un nopietna vēsture, taču manā apziņā tā sākas tikai ar Austroungāriju, kura līdz Pirmā Pasaules kara beigām, līdz ar ASV, Lielbritāniju un Vāciju, bija viena no Eiropas un pasaules lielvarām. Un šajā vietā mana līdzšinējā interese par Ungāriju strauji apraujas, tāpēc nolēmu pašizglītošanās nolūkos palasīt, kas tad notika ar Ungāriju pēc Pirmā Pasaules kara, kad mazajām tautām atļāva pamēģināt, ko šīs spēs iesākt ar pašnoteikšanās tiesībām, bet lielvarām, kas bija tik neveiklas, lai pašu uzsāktajā karā zaudētu, izrakstīja pamatīgu pērienu.

Ungārijai pēriens tika izrakstīts Trianona pilī Versaļā. Pamatojoties uz šo līgumu, Ungārija zaudēja 72% no savas teritorijas un 64% no saviem iedzīvotājiem. Atņemtā teritorija tika sadalīta starp Rumāniju, Čehoslovākiju un Dienvidslāviju. Zemes dalītāji, jādomā, nebija pārāk iedziļinājušies dalāmajā materiālā, jo 33% ungāru attapās dzīvojam ārpus jaunizveidotās Ungārijas robežām. Skaidrs, ka šāds iznākums ungāriem nepatika, to delegācija mēģināja apelēt pie “tautu pašnoteikšanās tiesībām”, bet, kā zināms, dažas priekšrocības zaudētājiem nepienākas. Un īsti nav jau ko uzvarētājiem pārmest. Zaudētājvalsts sadalīšana un tās ekonomikas mocīšana nebija nekas jauns – cik reizes pirms tam vēstures gaitā jau bija sadalīta Polija…

Lai nu kā, Ungārijā bija un vēl joprojām ir cilvēki, kas pirms gadsimta notikušo uzskata par lielu netaisnību, kuras sekas ir jūtamas vēl joprojām. Vajag jau kādu iemeslu, kuru vainot pie savām nelaimēm…

Bet, ko nu par slikto. Parunāsim labāk par ēdienu. Ja reiz Ungārija, tad viennozīmīgi par gulašu. Ungārijā neesmu bijis, taču otrā Austroungārijas daļā – Austrijā gulašs vēl joprojām ir iecienīts. Nesen, kad vasarā bijām tur kalnos, man pusdienlaikā gulašzupa likās tieši laikā – porcija neliela, toties sātīga. Pretstatā pārējiem austriešu ēdieniem, kuri pārsvarā ir lieli UN sātīgi, tātad gandrīz droši garantē, ka pēc pusdienām ļoti nāks miegs.

Gulašs ir viens no Ungārijas nacionālajiem ēdieniem, tās simbols. Tulkojumā – ganu ēdiens. Ja man būtu to jānoraksturo saviem vārdiem, teiktu – liellopu gaļas sautējums ar papriku. Bet varianti ir dažādi. Ar kartupeļiem, bez tiem, lasīju, ka pat ar nūdelēm var taisīt. Nu, kā visi normālie ganu sautējumi. Ņemam gaļu un pieliekam klāt pārējo, kas ir pie rokas. Paprika gan šim ēdienam ir obligāta. Ne tā paprika, kas dārzenis, bet tā, kas garšviela. Mans gulašs būs ar īstu ungāru saldo papriku, atvestu no pašas Ungārijas!

Kartupeļi šajā receptē nebūs. Es esmu pēdējos gados pietiekoši daudz lasījis par to, kāds ļaunums ir gaļa kopā ar kartupeļiem, lai turpmāk censtos no šīs kombinācijas izvairīties.

Ņemam holandiešu krāsni, latviešu kulinārijā sauktu par pīli. Uzkarsējam eļļu un sacepam trīs sīpolus, kuri pirms tam sagriezti šķēlēs. Sacepam nevis brūnus, bet tā, lai mīksti. Tad sīpolus atliekam malā.

Sagriežam kubiņos (nu, tā – 3×3 cm apmēram) liellopa gaļu. Sajaucam divas ēdamkarotes papriku ar pustējkaroti melnajiem pipariem un divām tējkarotēm sāls, apviļājam tajā gaļu. Metam pīlē un apcepam brūnu. Tā kā, gaļas apviļāšanas procesā man pie rokām pielipa ievērojams daudzums paprikas, pēc tam nepaskopojos un cepot piebēru vēl. Saldā paprika, manuprāt, šeit nevar būt par daudz.

Tad liekam atpakaļ pie gaļas sīpolus, pievienojam 200g tomātu biezeni, tējkaroti sāls, vienu saspiestu ķiploka daiviņu, pusotru glāzi ūdens, nogriežam mazu uguni un, laiku pa laikam apmaisot, atstājam zem vāka gatavoties uz ilgāku laiku. Laiks, kā parasti, atkarīgs no gaļas izvēles. Man bija brīnišķīgs, no laukiem nācis zālēdāja liellopa šķiņķis, kurš pēc trīs stundu gatavošanas bija precīzi tāds, kādu es vēlējos. Pasniedzu ar taureņmakaroniem, kurus novārīju atsevišķi.

Mans personīgais vērtējums par šo gulaša recepti – ne tik labs, kā dažās vietās Austrijā, taču stipri labāks, kādu es jebkad esmu Latvijā ēdis. Jāsaka gan, ka Latvijā gulašu nebiju ēdis vismaz gadus divdesmit…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 6 comments for this article
  1. juris at 11:10

    katrā ziņā ungāru gulašs no Latvijā sastopamā ir kā diena pret nakti

  2. Linda at 03:03

    Gulašam tāda duāla daba. Paši ungāri par gulašu sauc to, kas ir zupa. Sautējums atkarībā no tā vai skābo krējumu pievieno vai ne ir paprikás vai pörkölt.

  3. lv at 16:13

    Labāk vienreiz pagaršot nekā simtreiz redzēt 🙂

  4. Valts at 00:53

    Liels paldies par rakstu! Noteikti pamēģināšu! Rakstiet biežāk!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *